29 - Rihards Rudzītis 1898-1960
Pamatdati
Statuss - Publicēts| Vārds Uzvārds | Rihards Rudzītis |
| Dzīves dati | 1898-1960 |
Apraksts
Rihards Rudzītis
Ievērojamais rakstnieks, filozofs un sabiedriskais darbinieks dzimis 1898. gada 19. februārī Mellužos zemnieka Jēkaba un Katrīnes Rudzīšu ģimenē. Mācījās pagasta skolā, tad Šmithena un Bērziņa ģimnāzijā Dubultos (1909-1915). Pirmā pasaules kara laikā kopā ar ģimnāziju pārcēlās uz Tērbatu, pēc tam Tērbatas Universitātē sāka studēt senās valodas (1915-1918). Bermonta uzbrukuma laikā laikā dienēja Latvijas armijā un strādāja avīzē „Latvju kareivis”. Sekoja studijas Filozofijas fakultātē Latvijas Universitātē (1920-1931) un darbs Latvijas Valsts bibliotekā. No 1936. līdz 1940. gadam vadīja Latvijas Rēriha kultūras sakaru biedrību.
Pirmā dzejas grāmata „Cilvēka dziesmas” (1922), otrā veltīta sievai aktrisei Ellai Strazdiņai „Daiļajai Dvēselei” (1933). Latvijas, Eiropas, Alpu, Tatru, Itālijas mākslas pilsētu ceļojumi aprakstīti grāmatā „Svētceļotāja piezīmes”(1929). Tulkoja Rabidranatu Tagori, iepazinās ar teozofisko literatūru, galvenokārt H. Blavatskas darbiem. Rediģēja N. Rēriha „Dzīvās Ētikas” grāmatas tulkojumu. No 1935. gada strādāja pie pētnieciskas grāmatas „Svētā Grāla Brālība”, ko nepaguva pabeigt.
Pēc Otrā pasaules kara vasarās uzturējās Grundzāles pagastā lauku mājās, kur 1947. gadā uzrakstīja apcerējumu par dzīves pamatlikumiem – atkaliemiesošanās ideju, karmu „Mūži”. 1948. gadā abi ar sievu tika apcietināti un izsūtīti uz Komi APSR, vēlāk uz Kazahstānas GULAG nometnēm. Pēc Staļina nāves abi atgriezās dzimtenē, tomēr R. Rudzīša darbi bija aizliegti un glabājās specfondos. Pēc Helēnas Rērihas vēlējuma dzīves pēdējos gados viņš krievu valodā sarakstīja manuskriptu „Kosmiskās stīgas Nikolaja Rēriha daiļradē”, kā arī grāmatu „Uguns Mācība. Ievads Dzīvajā Ētikā”, kas palika neizdota līdz pat 2008. gadam. Mira 1960. gada 5. novembrī Rīgā. 2010. un 2011. gadā izdotas viņa dienasgrāmatas „Dvēseles dziesmas” divās daļās.
Teksts: Mg. hist. Ainārs Radovics
Rihards Rudzītis
Ievērojamais rakstnieks, filozofs un sabiedriskais darbinieks dzimis 1898. gada 19. februārī Mellužos zemnieka Jēkaba un Katrīnes Rudzīšu ģimenē. Mācījās pagasta skolā, tad Šmithena un Bērziņa ģimnāzijā Dubultos (1909-1915). Pirmā pasaules kara laikā kopā ar ģimnāziju pārcēlās uz Tērbatu, pēc tam Tērbatas Universitātē sāka studēt senās valodas (1915-1918). Bermonta uzbrukuma laikā laikā dienēja Latvijas armijā un strādāja avīzē „Latvju kareivis”. Sekoja studijas Filozofijas fakultātē Latvijas Universitātē (1920-1931) un darbs Latvijas Valsts bibliotekā. No 1936. līdz 1940. gadam vadīja Latvijas Rēriha kultūras sakaru biedrību.
Pirmā dzejas grāmata „Cilvēka dziesmas” (1922), otrā veltīta sievai aktrisei Ellai Strazdiņai „Daiļajai Dvēselei” (1933). Latvijas, Eiropas, Alpu, Tatru, Itālijas mākslas pilsētu ceļojumi aprakstīti grāmatā „Svētceļotāja piezīmes”(1929). Tulkoja Rabidranatu Tagori, iepazinās ar teozofisko literatūru, galvenokārt H. Blavatskas darbiem. Rediģēja N. Rēriha „Dzīvās Ētikas” grāmatas tulkojumu. No 1935. gada strādāja pie pētnieciskas grāmatas „Svētā Grāla Brālība”, ko nepaguva pabeigt.
Pēc Otrā pasaules kara vasarās uzturējās Grundzāles pagastā lauku mājās, kur 1947. gadā uzrakstīja apcerējumu par dzīves pamatlikumiem – atkaliemiesošanās ideju, karmu „Mūži”. 1948. gadā abi ar sievu tika apcietināti un izsūtīti uz Komi APSR, vēlāk uz Kazahstānas GULAG nometnēm. Pēc Staļina nāves abi atgriezās dzimtenē, tomēr R. Rudzīša darbi bija aizliegti un glabājās specfondos. Pēc Helēnas Rērihas vēlējuma dzīves pēdējos gados viņš krievu valodā sarakstīja manuskriptu „Kosmiskās stīgas Nikolaja Rēriha daiļradē”, kā arī grāmatu „Uguns Mācība. Ievads Dzīvajā Ētikā”, kas palika neizdota līdz pat 2008. gadam. Mira 1960. gada 5. novembrī Rīgā. 2010. un 2011. gadā izdotas viņa dienasgrāmatas „Dvēseles dziesmas” divās daļās.
Teksts: Mg. hist. Ainārs Radovics
Atsauces
Papildinājumi
