40 - Miķelis Brūžis 1868-1941

Miķelis Brūžis (1868-1941. gada 5. novembris). Viņš bija Rīgas Politehnikuma ķīmijas profesora K.A.Bišofa laborants, vēlāk Kazahstānā — Čimkentas un Turkestānas pilsētās santonina fabrikants, tad dzimtenē — aktīvs darbinieks Rīgas latviešu biedrībā, pat tās Zinību komisijas priekšnieks (ievēlēts 1915.g. februārī), tad pārstāvis Rīgas domē, Tautas padomē. Satversmes sapulces biedrs, pēc 1918. gada 18. novembra Rīgas pilsētas pagaidu domes priekšsēdētājs (viņa domubiedrs — Gustavs Zemgals bija pilsētas galva), pēc tam uzņēmējs, namsaimnieks Rīgā, Hipotēku bankas direktors, a/s "Ķieģelnieks" rīkotājdirektors. Bružs bija pazīstamā īres nama Elizabetes ielā 21a īpašnieks, kur atradās Rēriha muzejs, bet vēlāk dzīvoja Arvīds Pelše un Jānis Kalnbērziņš, pēc tam arī skandalozais Aleksandrs Lavents. Kad 1941.gada 14. jūnijā Brūžu ģimeni deportēja, 5. novembrī viņš gāja bojā Soļikamskas nometnē.[1]

Pēc kaimiņmājas iedzīvotāja Raimonda Ozoliņa stāstījuma TV raidījumā „Ielas garumā”, Brūžiem piederēja arī ķieģeļceplis un no tiem viņš būvēja arī savu vasaras māju. Izsūtīšanas dienā uz mājas sliekšņa stāvot, Miķelis Brūžis esot palūdzis kafijas tasi, izdzēris to un tad sasitis, pie sevis nosakot, lai nolādēta tāda vara. Divi miliči un smagā mašīna stāvēja uz ceļa, uzlika viņus augšā un aizvizināja uz Sibīriju. Izsūtījumā viņš miris, bet kundze pati sev atņēmusi dzīvību. Četri bērni un bērnubērni atraduši mājvietu Kanādā un citur pasaulē, pat Pakistānā