49 - Pauls Rubis 1879-1970
Pamatdati
Statuss - Publicēts| Vārds Uzvārds | Pauls Rubis |
| Dzīves dati | 1879-1970 |
Apraksts
Pauls Rubis
Ziņas par šo apbrīnojamo cilvēku atrodamas Zigmunda Skujiņa grāmatā „Jātnieks uz lodes” (R., 1996, 126.-133. lpp.).
Pauls Rūdolfs Rubis piedzima 1879. gada 27. martā Drabešu pagasta Kalna Lielmārčos. Dzimtas vēsture sniedzas līdz 1630. gadam. Pauls mācījās Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterburgā (1896), beidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu Pēterburgā.* 1901. gadā apprecējās ar latvieti Alīnu, ģimenē piedzima, uzauga un mācījās skolās trīs vecākie dēli. Pabeidzis mākslas skolu, pēc obligātā karadienesta, Paulam 1910. gadā piedāvāja strādāt par amatu apmācības pasniedzēju Šliselburgas cietoksnī. Sekoja pārsteidzoša karjera no Galvenās cietumu valdes ierēdņa 1907. gadā līdz cietuma priekšniekam 1917. gadā.
Nodibinoties neatkarīgai valstij, Pauls Rubis atgriezās Latvijā un no 1919. gada strādāja par Latvijas Galvenās cietumu valdes priekšnieka palīgu, vēlāk vicedirektoru. Paralēli viņš kļuva par vienu no latviskās mēbeļmākslas virziena ieviesējiem. Viņa draugu pulkā bija rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, mākslinieki Jānis Kuga, Jēkabs Bīne, Alberts Kronenbergs, Pēteris Kundziņš, Ernests Brastiņš, Jaņa Rozentāla atraitne Ellija, aktrise Lilija Štengele un daudzi citi.
Pēc tam, kad Rubja vadītās cietuma darbnīcas apmeklēja ministru prezidents Kārlis Ulmanis, sekoja pasūtījumi izgatavot latviskā stilā ieturētu ozolkoka mēbeļu komplektu Ministru kabineta lielajai un mazajai sēžu zālei, baltajai zālei Valsts prezidenta pilī, Prezidenta darba istabas iekārtai, vairākām Tiesu sēžu zālēm, mēbeles Aizsargu un citu organizāciju mītnēm. Rubju ģimenē joprojām glabājas komplekta etalonkrēsls. Ir zināms, ka cietuma darbnīcās pēc Rubja zīmējumiem izgatavoja oša koka mēbeles rakstniecei Annai Brigaderei, „riktīgu galdu” Jāzepam Vītolam, darba krēslu Jaunsudrabiņam, kas „neļurkājas un spēj izturēt gan mana paša, gan manu literāro tēlu svaru”. Rubis darināja metus Daugavpils, Liepājas, Cēsu cietuma kapelas altāriem. Gleznoja akvarelī klusās dabas, ainavas, retāk figurālas kompozīcijas, portretus. Bija Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs, arī Latvijas tēlotajās mākslas biedrības biedrs.
Otra šī inteliģentā cilvēka mīlestība bija ērģeles – viņš tās pētīja, projektēja un spēlēja. Viņa Rīgas dzīvoklī Marijas ielā bija brīnišķīgs, paša darināts instruments.
1923. gada 9. maijā pilsētas valde atļāva viņam izlabot vasarnīcas Jūras ielā 10 pēc iesniegtā plāna,** 15. septembrī galdnieku meistars Rubis pieteicās mazāksolītāju torgā (izsolē) un ieguva remontdarbus pilsētai piederošā ēkā Baznīcas ielā 5 par 22.800 rubļiem. 29. decembrī Rubis saņēma pasūtījumu izgatavot Rīgas Jūrmalas galvai galdu un skapi, par ko viņam izdeva 100 latu lielu avansu.***
1924. gadā Rubis nopirka vasarnīcu Dubultos. Ģimenē bija četri bērni: vidējie – dvīņi Pauls Pāvils juniors un Vilhelms Vilis beidza tēlniecības meistarklasi Mākslas akadēmijā pie profesora Rončevska.
1925. gada 27. novembrī pilsētas valde izdeva galdniekam Rubim logu ielikšanas darbus miertiesneša telpās Dubultos par Ls. 116.-.****
1939. gadā viņš jau pildīja Tieslietu ministrijas Kriminālpolitiskā departamenta direktora pienākumus.***** Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Rubi no darba atbrīvoja. Viņa skaistā vasarnīca tika nacionalizēta, atstājot īpašniekam trīs ziemas istabas, bet pārējo ēkas daļu vasarnīcu trests vasaras sezonā izīrēja Rakstnieku savienībai. Kopā ar Oto Zariņu desmit gadu laikā sastādīja pārskatu „Latvijas evanģēliski luterānisko draudžu baznīcu ērģeles un ērģelnieki 19. gs. un 20. gs. sākumā” (1966). Manuskriptā ir ziņas par 133 instrumentiem.
Jaunākais dēls Pauls mācījās Pēterpils Mākslas skolā un Rīgas Olava Komercskolā. 1930. gadā pabeidza Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu ar diplomdarbu "levainotais kareivis". 1932.—1940. gadā strādāja par zīmēšanas skolotāju Franču licejā un Dubultu ģimnāzijā. P. Rubis kopā ar dvīņubrāli Vili piedalījās plkv. Fr. Brieža pieminekļa konkursā, kura mets saglabājies, tomēr ģenerālis J. Balodis neatbalstīja pieminekļa celšanu. 1943. gadā brīvprātīgi iestājās Latviešu leģionā kaprāļa pakāpē, par varonību kaujā tika apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu un ievainojuma nozīmi. Pēc ievainojuma pie Volhovas ārstējās Jelgavas leģiona lazaretē. Pēc tam it kā 1944. gada 27. jūlijā krita Jelgavā.****** Šajā dienā cīņas notika ārpus pilsētas robežām. Paula vecākais brālis Voldemārs Rubis bija Latvijas armijas virsnieks 5. Cēsu pulkā.
Vilhelms un vecākais dēls Valdemārs kā arī meita Irēne atradās emigrācijā. Tāpēc Pauls nolēma jaunāko dēlu Juri, kas arī bija leģionārs, paslēpt Dubultu baznīcas tornī, pareizāk sakot, baznīcas altārdaļas bēniņos. Būdams draudzes ērģelnieks Pauls bieži gāja uz baznīcu, nevienam neradot aizdomas. Kad beidzās vasaras sezona, dēls pārcēlās pie vecākiem. Tā tas turpinājās desmit gadus! Juris legalizējās tikai pēc Staļina nāves un mira Dubultos 1974. gadā.
Pauls Rubis mira 90 gadu vecumā 1970. gada 15. janvārī, atdusas Vecdubultu kapos.
Rubju dzimta lepojas arī ar Lāčplēša kara ordeņa kavalieri Kārli Rubi. Dzimis Rīgā 1891. gada 19. maijā, kur beidzis vidusskolu un strādājis tirdzniecības uzņēmumā. 1915. gadā uzņemts Pēterburgas kara skolā, pēc kuras beigšanas bijis 2. Rīgas strēlnieku pulka sakaru virsnieks, vēlāk pulka komandiera pulkveža Jāņa Franča adjutants kapteiņa pakāpē. Pēc frontes sabrukuma 1918. gada, piedalījās ģenerāļa K. Goppera un pulkveža F. Brieža vadītajā sacelšanās mēģinājumā pret lielinieku varu Maskavā. Apcietināts apm. vienā laikā ar pulkv. Briedi, Rubis gāja bojā izlaušanās mēģinājumā no čekas ieslodzījuma 1918. gada augustā Maskavā 27 gadu vecumā. Lāčplēša kara ordeņa diplomu Rubja radinieki visus okupācijas gadus turēja paslēptu Dubultu mājas bēniņos un 1997. gadā tā kopiju uzdāvināja Daugavas Vanagu Melnburnas nodaļai.*******
* J. Skulme. Rubis Pauls Rūdolfs // Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 4. sēj. R., 2003, 261. lpp.
** LVVA 2997. fonds, 2. apraksts, 43. lieta
*** LVVA 2997. fonds, 2. apraksts, 7. lieta
**** Tur pat.
***** Es viņu pazīstu. R., 1939, 423. lpp.; Kriminalpolitiskā departamenta direktors Pauls Rubis // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 6. 1939.gada 1. novembris
****** Piederīgie viņu uzskata par pazudušu bez vēsts, un viņa vārds iekalts Jaundubultu kritušo nacionālo karavīru piemineklī. Vēl 1998. gadā Ausma Rube ar avīzes palīdzību meklēja ziņas par Jelgavā kritušo sava vīra brāli Pauli Rubi - A. Hartmanis. Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija", Nr. 25. 1998. gada 27. jūnijs
******* Atceras pulkvedi Oskaru Kalpaku // Austrālijas Latvietis, Nr. 2358. 1997. gada 21. marts
Mg. hist. Ainārs Radovics
Pauls Rubis
Ziņas par šo apbrīnojamo cilvēku atrodamas Zigmunda Skujiņa grāmatā „Jātnieks uz lodes” (R., 1996, 126.-133. lpp.).
Pauls Rūdolfs Rubis piedzima 1879. gada 27. martā Drabešu pagasta Kalna Lielmārčos. Dzimtas vēsture sniedzas līdz 1630. gadam. Pauls mācījās Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterburgā (1896), beidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu Pēterburgā.* 1901. gadā apprecējās ar latvieti Alīnu, ģimenē piedzima, uzauga un mācījās skolās trīs vecākie dēli. Pabeidzis mākslas skolu, pēc obligātā karadienesta, Paulam 1910. gadā piedāvāja strādāt par amatu apmācības pasniedzēju Šliselburgas cietoksnī. Sekoja pārsteidzoša karjera no Galvenās cietumu valdes ierēdņa 1907. gadā līdz cietuma priekšniekam 1917. gadā.
Nodibinoties neatkarīgai valstij, Pauls Rubis atgriezās Latvijā un no 1919. gada strādāja par Latvijas Galvenās cietumu valdes priekšnieka palīgu, vēlāk vicedirektoru. Paralēli viņš kļuva par vienu no latviskās mēbeļmākslas virziena ieviesējiem. Viņa draugu pulkā bija rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, mākslinieki Jānis Kuga, Jēkabs Bīne, Alberts Kronenbergs, Pēteris Kundziņš, Ernests Brastiņš, Jaņa Rozentāla atraitne Ellija, aktrise Lilija Štengele un daudzi citi.
Pēc tam, kad Rubja vadītās cietuma darbnīcas apmeklēja ministru prezidents Kārlis Ulmanis, sekoja pasūtījumi izgatavot latviskā stilā ieturētu ozolkoka mēbeļu komplektu Ministru kabineta lielajai un mazajai sēžu zālei, baltajai zālei Valsts prezidenta pilī, Prezidenta darba istabas iekārtai, vairākām Tiesu sēžu zālēm, mēbeles Aizsargu un citu organizāciju mītnēm. Rubju ģimenē joprojām glabājas komplekta etalonkrēsls. Ir zināms, ka cietuma darbnīcās pēc Rubja zīmējumiem izgatavoja oša koka mēbeles rakstniecei Annai Brigaderei, „riktīgu galdu” Jāzepam Vītolam, darba krēslu Jaunsudrabiņam, kas „neļurkājas un spēj izturēt gan mana paša, gan manu literāro tēlu svaru”. Rubis darināja metus Daugavpils, Liepājas, Cēsu cietuma kapelas altāriem. Gleznoja akvarelī klusās dabas, ainavas, retāk figurālas kompozīcijas, portretus. Bija Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs, arī Latvijas tēlotajās mākslas biedrības biedrs.
Otra šī inteliģentā cilvēka mīlestība bija ērģeles – viņš tās pētīja, projektēja un spēlēja. Viņa Rīgas dzīvoklī Marijas ielā bija brīnišķīgs, paša darināts instruments.
1923. gada 9. maijā pilsētas valde atļāva viņam izlabot vasarnīcas Jūras ielā 10 pēc iesniegtā plāna,** 15. septembrī galdnieku meistars Rubis pieteicās mazāksolītāju torgā (izsolē) un ieguva remontdarbus pilsētai piederošā ēkā Baznīcas ielā 5 par 22.800 rubļiem. 29. decembrī Rubis saņēma pasūtījumu izgatavot Rīgas Jūrmalas galvai galdu un skapi, par ko viņam izdeva 100 latu lielu avansu.***
1924. gadā Rubis nopirka vasarnīcu Dubultos. Ģimenē bija četri bērni: vidējie – dvīņi Pauls Pāvils juniors un Vilhelms Vilis beidza tēlniecības meistarklasi Mākslas akadēmijā pie profesora Rončevska.
1925. gada 27. novembrī pilsētas valde izdeva galdniekam Rubim logu ielikšanas darbus miertiesneša telpās Dubultos par Ls. 116.-.****
1939. gadā viņš jau pildīja Tieslietu ministrijas Kriminālpolitiskā departamenta direktora pienākumus.***** Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Rubi no darba atbrīvoja. Viņa skaistā vasarnīca tika nacionalizēta, atstājot īpašniekam trīs ziemas istabas, bet pārējo ēkas daļu vasarnīcu trests vasaras sezonā izīrēja Rakstnieku savienībai. Kopā ar Oto Zariņu desmit gadu laikā sastādīja pārskatu „Latvijas evanģēliski luterānisko draudžu baznīcu ērģeles un ērģelnieki 19. gs. un 20. gs. sākumā” (1966). Manuskriptā ir ziņas par 133 instrumentiem.
Jaunākais dēls Pauls mācījās Pēterpils Mākslas skolā un Rīgas Olava Komercskolā. 1930. gadā pabeidza Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu ar diplomdarbu "levainotais kareivis". 1932.—1940. gadā strādāja par zīmēšanas skolotāju Franču licejā un Dubultu ģimnāzijā. P. Rubis kopā ar dvīņubrāli Vili piedalījās plkv. Fr. Brieža pieminekļa konkursā, kura mets saglabājies, tomēr ģenerālis J. Balodis neatbalstīja pieminekļa celšanu. 1943. gadā brīvprātīgi iestājās Latviešu leģionā kaprāļa pakāpē, par varonību kaujā tika apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu un ievainojuma nozīmi. Pēc ievainojuma pie Volhovas ārstējās Jelgavas leģiona lazaretē. Pēc tam it kā 1944. gada 27. jūlijā krita Jelgavā.****** Šajā dienā cīņas notika ārpus pilsētas robežām. Paula vecākais brālis Voldemārs Rubis bija Latvijas armijas virsnieks 5. Cēsu pulkā.
Vilhelms un vecākais dēls Valdemārs kā arī meita Irēne atradās emigrācijā. Tāpēc Pauls nolēma jaunāko dēlu Juri, kas arī bija leģionārs, paslēpt Dubultu baznīcas tornī, pareizāk sakot, baznīcas altārdaļas bēniņos. Būdams draudzes ērģelnieks Pauls bieži gāja uz baznīcu, nevienam neradot aizdomas. Kad beidzās vasaras sezona, dēls pārcēlās pie vecākiem. Tā tas turpinājās desmit gadus! Juris legalizējās tikai pēc Staļina nāves un mira Dubultos 1974. gadā.
Pauls Rubis mira 90 gadu vecumā 1970. gada 15. janvārī, atdusas Vecdubultu kapos.
Rubju dzimta lepojas arī ar Lāčplēša kara ordeņa kavalieri Kārli Rubi. Dzimis Rīgā 1891. gada 19. maijā, kur beidzis vidusskolu un strādājis tirdzniecības uzņēmumā. 1915. gadā uzņemts Pēterburgas kara skolā, pēc kuras beigšanas bijis 2. Rīgas strēlnieku pulka sakaru virsnieks, vēlāk pulka komandiera pulkveža Jāņa Franča adjutants kapteiņa pakāpē. Pēc frontes sabrukuma 1918. gada, piedalījās ģenerāļa K. Goppera un pulkveža F. Brieža vadītajā sacelšanās mēģinājumā pret lielinieku varu Maskavā. Apcietināts apm. vienā laikā ar pulkv. Briedi, Rubis gāja bojā izlaušanās mēģinājumā no čekas ieslodzījuma 1918. gada augustā Maskavā 27 gadu vecumā. Lāčplēša kara ordeņa diplomu Rubja radinieki visus okupācijas gadus turēja paslēptu Dubultu mājas bēniņos un 1997. gadā tā kopiju uzdāvināja Daugavas Vanagu Melnburnas nodaļai.*******
* J. Skulme. Rubis Pauls Rūdolfs // Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 4. sēj. R., 2003, 261. lpp.
** LVVA 2997. fonds, 2. apraksts, 43. lieta
*** LVVA 2997. fonds, 2. apraksts, 7. lieta
**** Tur pat.
***** Es viņu pazīstu. R., 1939, 423. lpp.; Kriminalpolitiskā departamenta direktors Pauls Rubis // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 6. 1939.gada 1. novembris
****** Piederīgie viņu uzskata par pazudušu bez vēsts, un viņa vārds iekalts Jaundubultu kritušo nacionālo karavīru piemineklī. Vēl 1998. gadā Ausma Rube ar avīzes palīdzību meklēja ziņas par Jelgavā kritušo sava vīra brāli Pauli Rubi - A. Hartmanis. Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija", Nr. 25. 1998. gada 27. jūnijs
******* Atceras pulkvedi Oskaru Kalpaku // Austrālijas Latvietis, Nr. 2358. 1997. gada 21. marts
Mg. hist. Ainārs Radovics
Atsauces
Papildinājumi
