51 - Aleksandrs Jansons 1887-1959
Pamatdati
Statuss - Publicēts| Vārds Uzvārds | Aleksandrs Jansons |
| Dzīves dati | 1887-1959 |
Apraksts
Rīgas Jūrmalas pilsētas galva Aleksandrs Jansons
Aleksandrs Pauls Jansons piedzima 1887. gada 5. jūlijā Majoros zvejnieka Jēkaba Jansona ģimenē[1], apmeklēja Majoru pamatskolu. Pašmācības ceļā sagatavojās reālskolas kursa (7 klases – atbilst vidusskolas kursam) beigšanas pārbaudījumiem, kurus kā eksterns izturēja 1915. gadā Dvinskas (tag. Daugavpils) reālskolā.
1908. gada 15. oktobrī viņu iesauca karadienestā, no kura viņš tika atvaļināts 1913. gada 25. martā kā vecākais rakstvedis. Sākoties 1. pasaules karam, viņu 1914. gada 19. jūlijā mobilizēja kā kara ierēdni - slimnīcas saimniecības pārzini Daugavpilī. Viņa dienests beidzās 1918. gada 8. aprīlī, kad slimnīca tika likvidēta.
Lai izvairītos no virsnieku un kara ierēdņu mobilizācijas, kas bija izsludināta Smoļenskā un tās guberņā, Jansons 10. aprīlī aizbrauca uz Maskavu un no turienes 12. aprīlī uz Mariupoli Ukrainā. Decembrī, uzzinot par Latvijas neatkarības izsludināšanu, viņš devās atpakaļ uz Latviju un 23. decembrī nokļuva Rīgā. Lielinieku laikā dzīvoja Rīgas jūrmalā un nodarbojās ar zvejniecību. Pēc lielinieku izdzīšanas, 1919. gada jūnijā Jansonu uzaicināja pildīt darbveža pienākumus Rīgas Jūrmalas Vecāko padomes valdē. Tomēr 1919. gada 23. jūlijā viņš brīvprātīgi iestājās Rīgā formētajā Latvijas karaspēkā un dienēja aktīvajā kara dienestā kā Armijas satiksmes pārvaldes dzelzceļa militārais kontrolieris. 4. oktobrī Jansonu atvaļināja no kara dienesta slimības dēļ, tomēr 10 oktobrī viņš iestājās Studentu bataljonā un piedalījās kaujās pret Bermontu. Pēc mēneša, 10. novembrī Jansons tomēr tika atlaists no kara dienesta slimības dēļ.
Jansons ir saņēmis vairākus Krievijas armijas apbalvojumus: gaišu bronzas medaļu Romanovu cilts 300 gadu valdīšanas piemiņai (1913. gada martā), sudraba krūšu medaļu Staņislava lentē ar uzrakstu: “Par uzcītību”, zelta krūšu medaļu Annas lentē ar uzrakstu “Par uzcītību”, sudraba kakla medaļu Staņislava lentē ar uzrakstu: “Par uzcītību”. Brīvvalsts laikā: Latvijas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu (1937. gada 30. jūnijā) un kā Brīvības pieminekļa Rīgas Jūrmalas komitejas priekšsēdētājam Triju zvaigžņu ordeņa II. šķiru.[2]
Kopš Rīgas Jūrmalas pašvaldības dibināšanas 1920. gadā viņš nepārtraukti piedalījās pašvaldībās dzīvē, darbojās kā valdes loceklis pirmajā valdē, vēlāk pildīja pilsētas sekretāra pienākumus. Kā domnieks tika ievēlēts visos domes sastāvos.[3] 1921. gada 6. novembrī apprecējās ar grāmatvedi no Mellužiem Annu Alīdi Zelmu Kviesi[4] un apmetās dzīvot pie viņas. Jansons bija pierakstīts Rīgā, Ģertrūdes ielā 39, dz. 2 (1920. gada 10. janvārī), Vec-Dubultos, Gončarova ielā 10 (1920. gada 24. janvārī), Mellužos, Upes ielā 11 (1921. gada 4. decembrī un 1922. gada 16. janvārī), Majoros, Rīgas ielā 36 (1922. gada 7. decembrī), Mellužos, Upes ielā 11 (1924. gada 6. jūnijā)[5], Majoros, Rīgas ielā 36 (1927. gada 9. augustā)[6], Mellužos, Upes ielā 11[7] (1934. gada 6. septembris)[8], Mellužos, Puķu ielā 26 (1939. gada 9. novembrī)[9]
1922. gadā izturēja Rīgas apgabaltiesas notāra eksāmenu, tika iecelts par notāru Slokā, no 1923. gada darbojās par Rīgas Jūrmalas notāru. 1928. gadā sāka studēt Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.[10] Būdams Rīgas Jūrmalas Izglītības biedrības priekšsēdētājs, ar 1928. gada 5. aprīli sāka izdot nedēļas laikrakstu “Jūrmalas Vārds”. Tas iznāca līdz 1934. gada beigām.[11]
Par Rīgas Jūrmalas pilsētas galvu tika ievēlēts 1931. gadā. Palika šajā amatā arī pēc 1934. gada Ulmaņa apvērsuma, kad pilsētu galvas nevis ievēlēja, bet iecēla Iekšlietu ministrs. Autoritārā režīma laikā viņš pildīja gan pilsētas galvas, gan pašvaldības likumdevēja funkcijas un viņa darbību kontrolēja revīzijas komisija un Iekšlietu ministrs. Viņa vadībā tika veikti plaši būvdarbi (Dzintaru koncertzāle, pilsētas 3. pamatskola) un paplašināts ielu tīkls.[12] No 1936. gada vadīja Rīgas Jūrmalas Ugunsdzēsēju biedrību, bija tās goda biedrs,[13]
1937. gada 11. jūnijā Jansons smagi cieta autoavārijā, kad Rīgas Jūrmalas pilsētas domes automobilim griežoties no Marijas ielas pa kreisi uz Stabu ielu, sānos ieskrēja smagais automobilis Nr. 5980, kas to pēc tam pāri trotuāram iegrūda Levensona galantērijas preču veikala logā.[14] Vēlāk noskaidrojās, ka Jansons brauca uz Iekšlietu ministriju dienesta darīšanās. Mašīnu vadījis šoferis Jānis Plaše (24 g. v.), bet smago auto – Roberts Sarķis (55 g. v.). Jansonam tika sasisti sāni, viņu nogādāja pilsētas 1. slimnīcā, kur konstatēja 4 ribu lūzumu. Rīgas apgabaltiesa konstatēja, ka Plaše nogriezies Stabu ielā nepareizi, ar “mazo riņķi”, bet Sarķis pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu. Tiesa sodīja katru vadītāju ar 3 mēnešiem cietumā.[15]
Vadīja Rīgas Jūrmalas pilsētu (ar pārtraukumu 1940.-1941. gadā) līdz 1944. gadam. Par to viņam draudēja lielas briesmas, otrreiz Latviju okupējot Padomju Savienībai. Jau 1945. gada janvārī Valmieras rajona laikrakstā “Liesma” LK(b)P CK sekretārs Arvīds Pelše Jansonu pieminēja sarakstā ar pilsētu vecākajiem, kas “ar centību un uzticību kalpojuši hitleriešiem”.[16] Tomēr viņš izglābās. Kā 2004. gada 20. decembrī stāstīja Filipsonu mājas Aspazijas ielā 1 īpašnieks Miltiņš, pēc kara līdz pat savai nāvei 1959. gadā Jansons slēpās viņu šķūnī. Atdusas Asaru kapos.
[1] A. Jansona pase - LVVA 2996. fonds, 9. apraksts, 3238. lieta.
[2] A. Jansona dienesta gaitu apraksts - LVVA 5601. fonds, 1. apr., 2418. lieta; Ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvoto 19. saraksts – “Valdības Vēstnesis”, Nr. 262.16.11.1935.
[3] Aleksandrs Jansons iecelts par Rīgas Jūrmalas pilsētas galvu – “Jūrmalas Vārds” Nr.21. 02.06.1934.
[4] LVVA (2996. fonds, 9. apr., 3473. lieta) glabājas viņas pase: dzimusi 1981. gada 13. jūlijā Mellužos, pierakstīta Mellužos, Upes ielā 11 (1922. gada 14. novembrī), Majoros, Rīgas ielā 36 (1922. gada 7. decembrī) un Mellužos, Upes ielā 11 (1924. gada 8. jūnijā).
[5] A. Jansona pase - LVVA 2996. fonds, 9. apraksts, 3238. lieta.
[6] Apliecība iesniegšanai LU - A. Jansona dienesta gaitu apraksts - LVVA 5601. fonds, 1. apr., 2418. lieta.
[7] Tagad Upes iela 26.
[8] A. Jansona dienesta gaitu apraksts - LVVA 5601. fonds, 1. apr., 2418. lieta, 11. lp.
[9] Laikr. “Valdības Vēstnesis”, Nr. 205.11.09.1939.
[10] Aleksandrs Jansons iecelts par Rīgas Jūrmalas pilsētas galvu – “Jūrmalas Vārds” 1934. gada 2. jūnijs.
[11] Plašāk: A. Radovics. Dubultu vēsture. Jūrmalā: 2019, 211. lpp.
[12] Rīgas jūrmalas pilsētas galva Aleksandrs Jansons - “Jaunākās Ziņas”, 1937. gada 5. jūlijs., Visas Latvijas būvinspektori Rīgas Jūrmalā – “Rīgas Jūrmalas Vēstnesis”, Nr. 54.03.05.1939.
[13] Izmantotas ziņas no P. Renca raksta – Atskats uz Rīgas Jūrmalas ugunsdzēsēju biedrības 60 darba gadiem (1876–1936). Ugunsdzēsējs, Nr. 1. 10.1936, 231.–234. lpp.
[14] Autosadursmē cietis Rīgas jūrmalas pilsētas galva – “Jaunākās Ziņas”, 1937. gada 12. jūnijs.
[15] Rīgas jūrmalas galvas auto katastrofa divu šoferu vainas dēļ - “Jaunākās Ziņas”, 1937. gada 15. decembris.
[16] A. Pelše. Latviešu vāciskie nacionālisti – latvju tautas niknākie ienaidnieki – “Liesma”, Nr. 7. 31.01.1945.
Mg. hist. A. Radovics
Rīgas Jūrmalas pilsētas galva Aleksandrs Jansons
Aleksandrs Pauls Jansons piedzima 1887. gada 5. jūlijā Majoros zvejnieka Jēkaba Jansona ģimenē[1], apmeklēja Majoru pamatskolu. Pašmācības ceļā sagatavojās reālskolas kursa (7 klases – atbilst vidusskolas kursam) beigšanas pārbaudījumiem, kurus kā eksterns izturēja 1915. gadā Dvinskas (tag. Daugavpils) reālskolā.
1908. gada 15. oktobrī viņu iesauca karadienestā, no kura viņš tika atvaļināts 1913. gada 25. martā kā vecākais rakstvedis. Sākoties 1. pasaules karam, viņu 1914. gada 19. jūlijā mobilizēja kā kara ierēdni - slimnīcas saimniecības pārzini Daugavpilī. Viņa dienests beidzās 1918. gada 8. aprīlī, kad slimnīca tika likvidēta.
Lai izvairītos no virsnieku un kara ierēdņu mobilizācijas, kas bija izsludināta Smoļenskā un tās guberņā, Jansons 10. aprīlī aizbrauca uz Maskavu un no turienes 12. aprīlī uz Mariupoli Ukrainā. Decembrī, uzzinot par Latvijas neatkarības izsludināšanu, viņš devās atpakaļ uz Latviju un 23. decembrī nokļuva Rīgā. Lielinieku laikā dzīvoja Rīgas jūrmalā un nodarbojās ar zvejniecību. Pēc lielinieku izdzīšanas, 1919. gada jūnijā Jansonu uzaicināja pildīt darbveža pienākumus Rīgas Jūrmalas Vecāko padomes valdē. Tomēr 1919. gada 23. jūlijā viņš brīvprātīgi iestājās Rīgā formētajā Latvijas karaspēkā un dienēja aktīvajā kara dienestā kā Armijas satiksmes pārvaldes dzelzceļa militārais kontrolieris. 4. oktobrī Jansonu atvaļināja no kara dienesta slimības dēļ, tomēr 10 oktobrī viņš iestājās Studentu bataljonā un piedalījās kaujās pret Bermontu. Pēc mēneša, 10. novembrī Jansons tomēr tika atlaists no kara dienesta slimības dēļ.
Jansons ir saņēmis vairākus Krievijas armijas apbalvojumus: gaišu bronzas medaļu Romanovu cilts 300 gadu valdīšanas piemiņai (1913. gada martā), sudraba krūšu medaļu Staņislava lentē ar uzrakstu: “Par uzcītību”, zelta krūšu medaļu Annas lentē ar uzrakstu “Par uzcītību”, sudraba kakla medaļu Staņislava lentē ar uzrakstu: “Par uzcītību”. Brīvvalsts laikā: Latvijas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu (1937. gada 30. jūnijā) un kā Brīvības pieminekļa Rīgas Jūrmalas komitejas priekšsēdētājam Triju zvaigžņu ordeņa II. šķiru.[2]
Kopš Rīgas Jūrmalas pašvaldības dibināšanas 1920. gadā viņš nepārtraukti piedalījās pašvaldībās dzīvē, darbojās kā valdes loceklis pirmajā valdē, vēlāk pildīja pilsētas sekretāra pienākumus. Kā domnieks tika ievēlēts visos domes sastāvos.[3] 1921. gada 6. novembrī apprecējās ar grāmatvedi no Mellužiem Annu Alīdi Zelmu Kviesi[4] un apmetās dzīvot pie viņas. Jansons bija pierakstīts Rīgā, Ģertrūdes ielā 39, dz. 2 (1920. gada 10. janvārī), Vec-Dubultos, Gončarova ielā 10 (1920. gada 24. janvārī), Mellužos, Upes ielā 11 (1921. gada 4. decembrī un 1922. gada 16. janvārī), Majoros, Rīgas ielā 36 (1922. gada 7. decembrī), Mellužos, Upes ielā 11 (1924. gada 6. jūnijā)[5], Majoros, Rīgas ielā 36 (1927. gada 9. augustā)[6], Mellužos, Upes ielā 11[7] (1934. gada 6. septembris)[8], Mellužos, Puķu ielā 26 (1939. gada 9. novembrī)[9]
1922. gadā izturēja Rīgas apgabaltiesas notāra eksāmenu, tika iecelts par notāru Slokā, no 1923. gada darbojās par Rīgas Jūrmalas notāru. 1928. gadā sāka studēt Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.[10] Būdams Rīgas Jūrmalas Izglītības biedrības priekšsēdētājs, ar 1928. gada 5. aprīli sāka izdot nedēļas laikrakstu “Jūrmalas Vārds”. Tas iznāca līdz 1934. gada beigām.[11]
Par Rīgas Jūrmalas pilsētas galvu tika ievēlēts 1931. gadā. Palika šajā amatā arī pēc 1934. gada Ulmaņa apvērsuma, kad pilsētu galvas nevis ievēlēja, bet iecēla Iekšlietu ministrs. Autoritārā režīma laikā viņš pildīja gan pilsētas galvas, gan pašvaldības likumdevēja funkcijas un viņa darbību kontrolēja revīzijas komisija un Iekšlietu ministrs. Viņa vadībā tika veikti plaši būvdarbi (Dzintaru koncertzāle, pilsētas 3. pamatskola) un paplašināts ielu tīkls.[12] No 1936. gada vadīja Rīgas Jūrmalas Ugunsdzēsēju biedrību, bija tās goda biedrs,[13]
1937. gada 11. jūnijā Jansons smagi cieta autoavārijā, kad Rīgas Jūrmalas pilsētas domes automobilim griežoties no Marijas ielas pa kreisi uz Stabu ielu, sānos ieskrēja smagais automobilis Nr. 5980, kas to pēc tam pāri trotuāram iegrūda Levensona galantērijas preču veikala logā.[14] Vēlāk noskaidrojās, ka Jansons brauca uz Iekšlietu ministriju dienesta darīšanās. Mašīnu vadījis šoferis Jānis Plaše (24 g. v.), bet smago auto – Roberts Sarķis (55 g. v.). Jansonam tika sasisti sāni, viņu nogādāja pilsētas 1. slimnīcā, kur konstatēja 4 ribu lūzumu. Rīgas apgabaltiesa konstatēja, ka Plaše nogriezies Stabu ielā nepareizi, ar “mazo riņķi”, bet Sarķis pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu. Tiesa sodīja katru vadītāju ar 3 mēnešiem cietumā.[15]
Vadīja Rīgas Jūrmalas pilsētu (ar pārtraukumu 1940.-1941. gadā) līdz 1944. gadam. Par to viņam draudēja lielas briesmas, otrreiz Latviju okupējot Padomju Savienībai. Jau 1945. gada janvārī Valmieras rajona laikrakstā “Liesma” LK(b)P CK sekretārs Arvīds Pelše Jansonu pieminēja sarakstā ar pilsētu vecākajiem, kas “ar centību un uzticību kalpojuši hitleriešiem”.[16] Tomēr viņš izglābās. Kā 2004. gada 20. decembrī stāstīja Filipsonu mājas Aspazijas ielā 1 īpašnieks Miltiņš, pēc kara līdz pat savai nāvei 1959. gadā Jansons slēpās viņu šķūnī. Atdusas Asaru kapos.
[1] A. Jansona pase - LVVA 2996. fonds, 9. apraksts, 3238. lieta.
[2] A. Jansona dienesta gaitu apraksts - LVVA 5601. fonds, 1. apr., 2418. lieta; Ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvoto 19. saraksts – “Valdības Vēstnesis”, Nr. 262.16.11.1935.
[3] Aleksandrs Jansons iecelts par Rīgas Jūrmalas pilsētas galvu – “Jūrmalas Vārds” Nr.21. 02.06.1934.
[4] LVVA (2996. fonds, 9. apr., 3473. lieta) glabājas viņas pase: dzimusi 1981. gada 13. jūlijā Mellužos, pierakstīta Mellužos, Upes ielā 11 (1922. gada 14. novembrī), Majoros, Rīgas ielā 36 (1922. gada 7. decembrī) un Mellužos, Upes ielā 11 (1924. gada 8. jūnijā).
[5] A. Jansona pase - LVVA 2996. fonds, 9. apraksts, 3238. lieta.
[6] Apliecība iesniegšanai LU - A. Jansona dienesta gaitu apraksts - LVVA 5601. fonds, 1. apr., 2418. lieta.
[7] Tagad Upes iela 26.
[8] A. Jansona dienesta gaitu apraksts - LVVA 5601. fonds, 1. apr., 2418. lieta, 11. lp.
[9] Laikr. “Valdības Vēstnesis”, Nr. 205.11.09.1939.
[10] Aleksandrs Jansons iecelts par Rīgas Jūrmalas pilsētas galvu – “Jūrmalas Vārds” 1934. gada 2. jūnijs.
[11] Plašāk: A. Radovics. Dubultu vēsture. Jūrmalā: 2019, 211. lpp.
[12] Rīgas jūrmalas pilsētas galva Aleksandrs Jansons - “Jaunākās Ziņas”, 1937. gada 5. jūlijs., Visas Latvijas būvinspektori Rīgas Jūrmalā – “Rīgas Jūrmalas Vēstnesis”, Nr. 54.03.05.1939.
[13] Izmantotas ziņas no P. Renca raksta – Atskats uz Rīgas Jūrmalas ugunsdzēsēju biedrības 60 darba gadiem (1876–1936). Ugunsdzēsējs, Nr. 1. 10.1936, 231.–234. lpp.
[14] Autosadursmē cietis Rīgas jūrmalas pilsētas galva – “Jaunākās Ziņas”, 1937. gada 12. jūnijs.
[15] Rīgas jūrmalas galvas auto katastrofa divu šoferu vainas dēļ - “Jaunākās Ziņas”, 1937. gada 15. decembris.
[16] A. Pelše. Latviešu vāciskie nacionālisti – latvju tautas niknākie ienaidnieki – “Liesma”, Nr. 7. 31.01.1945.
Mg. hist. A. Radovics
Atsauces
Papildinājumi
Pielikumi
