56 - Barons Johans (Džons) Kristofs Aleksandrs fon Vērmans 1863-1919

Barons Johans (Džons) Kristofs Aleksandrs fon Vērmans

Barons Johans (Džons) Kristofs Aleksandrs fon Vērmans (Baron Johann (John) Christoph Alexander von Wöhrmann, 1863, Dubultos-1919, Rīgā) cēlies no slavenas rīdzinieku dzimtas. Vispirms īss ieskats viņa ģimenes locekļos.

Viņa tēvs barons Johans Kristofs (Baron Johann Christoph, 1826, Rīgā-1898, Stalbē). 1804. gadā? pārņēma tēva Johana Kristofa Vērmana (Johonn Christoph, 1784-1843)  tirdzniecības un finanšu uzņēmumu Wöhrmann & Sohn, izveidoja vairākas Rīgas fabrikas, kā arī bija Prūsijas ģenerālkonsuls Rīgā. Vairākkārt ziedoja baznīcai, tajā skaitā lielu summu Ķemeru baznīcas celtniecībai («Рижск. Епарх. Вед.», 1892). Rīgas Goda pilsonis, Rīgas 1. ģildes tirgonis. Par ieguldījumu rūpniecības attīstībā un labdarību 1859. gadā Saksijas-Koburgas hercogs Ernsts II viņam piešķīra mantojamu brīvkunga statusu (Freiherr), kas Vidzemē bija līdzvērtīgs barona statusam. Apliecībai pievienots arī krāsains dzimtas ģerbonis (LVVA214. f., 5. apr., 416, lieta – Vidzemes landrātu kolēģijas Vērmaņu dzimtas lieta). 1860. gadā arī cars Aleksandrs II viņam piešķīra Krievijas impērijas mantojamu barona titulu.

Uz 1847. un 1850. gada Dubultu peldvietas kartes redzams Vērmaņa (Woehrmann) īpašums ar divām celtnēm. 1865. gadā viņš nopirka Cēsu apriņķa Stalbes muižu, kur mira 1898. gada 7. (19.) maijā. Viņa nāve reģistrēta Rīgas Doma draudzē.

Johana Kristofa laikā, 1881. gadā, Sarkandaugavas kokzāģētavā notika ugunsgrēks, kas iznīcināja lielāko daļu cehu. Uzņēmuma īpašnieki bija spiesti pārdot gandrīz bankrotējušo fabriku vācu firmai "Šaje". Turklāt 1880. gados mainījās tirgus konjunktūra un Vērmaņa mašīnbūves rūpnīca, nespēdama modernizēties, 1888. gadā piedzīvoja bankrotu un 1889. gadā beidza pastāvēt. Šajā gadā tās vietā tika izveidota Jūliusa Potempa finieru fabrika.

Džona brālis barons Sidnejs fon Vērmans (Sidney von Wöhrmann, 1862. g. 16. augustā Rīgā-1939. gada 12. jūnijā, Rīgā) bija vācu zoologs (malakologs) un paleontologs. Mācījās Pfortas ģimnāzijā Saksijā-Anhaltē Vācijā kopā ar brāli Džonu. 1882./83. gadā studēja jurisprudenci Tērbatas universitātē, bet pēc tam 1888.-1887. gadā Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātē studēja dabaszinātnes, jo īpaši zooloģiju un paleontoloģiju pie Kārļa Alfrēda fon Citēla, pie kura 1887. gadā ieguva doktora grādu. Vēlāk viņš atgriezās Kurzemē. Kad Pirmā pasaules kara laikā un pēc tā viņš tika izraidīts no guberņas, 1920. gadā viņš pārņēma Štokelsdorfas muižu, ko mantoja no radinieces Sāras Blūmas. 1893. gadā viņš nosauca Nuculida fosilās gliemenes par Ctenodontoidea. 1894. gada 20. decembrī apprecējās ar Helēnu Mariju Elīzi Sofiju fon Helmersenu (Helene Marie Elise Sophie Alma von Helmersen). Ģimenē bija divas meitas: baronese Marija Emma (Baronesse Mary Emma, 1895, Lielkangaros-?) un baronese Ellena Marija (Ellen Marie, 1896-?).

Tātad: Džons piedzima 1863. gadā Dubultos, bet viņa bērnība varēja paiet Rīgā un Stalbes muižā. Rīgā Vērmaņiem piederēja 1874. gadā celta liela divstāvu koka ēka uz Aleksandra (tag. Brīvības) un Elizabetes stūra. 1869. gadā māja nodega (“Рижский Вестник”, 1869. gada 10. oktobris) un viņi uzcēla jaunu ēku (pirms kara tur darbojās Piena restorāns). To nojauca 1967. gadā, atbrīvojot vietu viesnīcai “Latvija”.

Stalbes muiža savā mūžā piedzīvoja raibu īpašnieku maiņu. Vērmans to nopirka 1865. gadā no Gvido Bolto fon Hoenbaha par 180 000 rubļu. Muižas kungu māja bija celta ap 1782. gadu, un piedzīvojusi pārbūvi 1820. gados, kad muiža piederēja Mihaelam Barklajam de Tolli.

Džons mācījās mājās, tad Pfortas ģimnāzijā Saksijā-Anhaltē Vācijā. 1882.-1883. gadā studēja Minhenē, pēc tam 1887.-1886. gadā Tērbatas universitātē studēja juridiskās zinības. Bija studentu korporācijas “Livonia” biedrs un pateicoties tam korporācijas dalībnieku albumā ir saglabājies viņa fotoattēls, datējams ar 1884.-1886. gadu (“Album Livonorum Dorpat 1822-1939”). Pārvaldīja tēva īpašumu Stalbes muižā līdz 1899. gadam. No 1887. līdz 1888. gadam bija draudzes tiesneša aizvietotājs (Kirchspielsrichtersubstitut) un 1888.-1889. gadā draudzes tiesnesis Limbažos.

Tā bija nākošā augstākā instance virs pagasttiesas, kas pildīja miertiesas funkcijas strīdos starp muižniekiem un zemniekiem. Ja procesa laikā mierizlīgums netika panākts, lietu ar draudzes tiesas atzinumu nosūtīja izskatīšanai pēc būtības uz apriņķa tiesu. Draudzes tiesas sastāvā bija muižnieku kārtas tiesnesis jeb priekšsēdētājs un trīs piesēdētāji no zemnieku kārtas. (M. Mazure-Vucāne. Pagasttiesa Latvijā. R., 2019, 68. lpp.)

1899.-1903. gadā Džons dzīvoja ārzemēs, bet no 1903.-1905. gadam Rīgā un kopš tā laika bija Rīgas pilsētas Beberbekas (Beberbeķu) muižas nomnieks. Viņš bija noslēdzis nomas līgumu uz 25 gadiem līdz 1927. gada Jurģiem par 1950 rubļiem gadā. Lauksaimniecībā derīgā zeme bija iznomāta caurmērā par 54 kapeikām pūrvietā gadā. (“Zeme”, 4. februāris 1906. g.)

Ir zināms, ka 20. gs. sākumā vecajās Beberbeķu dzirnavās bija baltvācu studentu korporācijas Rubonia vasaras mītne. Pirms Pirmā pasaules kara baptistu labdarības organizācija “Rīgas ielu misione” noslēdza nomas līgumu ar Rīgas pilsētu par zemes gabalu Beberbeķu muižā, kur bija iecerēts uzbūvēt 4 lielas patversmes – sieviešu glābšanas patversmi, vīriešu glābšanas patversmi, bērnu patversmi un skolu, kā arī patversmi tiem, kas jāglābj, iekams vēl nav galīgi samaitāti. Mērķis bija pieradināt klaidoņus pie kārtīga darba. Lielās ieceres pārtrauca Pirmais pasaules karš. (http://manasvietas.blogspot.com/2020/03/beberbekas-muiza-beberbekas-muiza.html)

Tagad muiža zudusi, pāri tās atrašanās vietai izbūvētas šosejas Rīga-Liepāja josla un jaunas ēkas. Saglabājies tikai Beberbeķu meža, kapu un Beberbeķu ielas nosaukums. Ir informācijas stends pie auto restaurācijas centra.

1905. gada 1. novembrī Džons apprecēja Alisi Teklu fon Brakeli (Alice Thekla Antonie von Brackel), barona Gustava Augusta fon Brakela meitu. Laulības notika Rīgas Sv. Pētera baznīcā. Viņa sievastēvs ārsts G. A. fon Brakels bija studentu korporācijas Fraternitas Rigensis biedrs. Viņu laulība bija bez bērniem, bet jau pēc 14 gadiem abu dzīves izdzēsa Stučkas komunistu terors: 15. martā tika nošauts Džons, bet 22. maijā Alise. Rīgas Centrālcietuma ieslodzīto sarakstā minēts, ka Alise ieslodzīta 1919. gada 9. aprīlī.[1]

Kā tas varēja notikt? Cēlu mērķu radītā Latvijas padomju republika vēsturē iegājusi ne tikai ar badu. Stučkas 120 valdīšanas dienas plaši aprakstījis rīdzinieks Georgs Popofs grāmatā "Sowjetherrschaft in Europa. Die Rigaer Kommunistenzeit und ihre Lehren" (Padomju kundzība Eiropā. Komunistu laiki Rīgā un ko tie māca), kas 1935. gadā iznāca Šveicē. Viņš konstatēja, ka nevienā Austrumeiropas nostūrī, kurā 1918. un 1919. gadā ielauzās komunisti, tie tik šausmīgi netrakoja, kā Rīgā. Īpaši viņš norādīja uz 1919. gada martu, kad terors bija sakāpināts līdz tādam apmēram, kādu nesasniedza pat Krievijā (109. lpp).

Ziņas par Džonu Vērmani atrodas Rīgas un apriņķa revolucionārā tribunāla 1919. februāra – maija lēmumu lietā.[2] Bija ieslodzīts Centrālcietuma II. korpusa 76. kamerā. Īsā aprakstā minēts, ka viņam “ir māja Rīgā uz Kaugura ielas Zasulaukā un [viņš] rentē Beberbeķu muižu. Arestēts 16. februārī. Apvainots kā kontrrevolucionārs. Nopratināts.” Pāri tekstam uzšņāpts “Nošauts”.

Ir zināms, ka ar 14.-15. martu saistās viena no nežēlīgākajām Stučkas terora epizodēm - notikumi Biķernieku mežā, kur lielinieki nošāva 60 Rīgas pilsoņus. Šajā pašā laikā risinājās arī asiņainā nakts Rīgas cietumos, kuras laikā komunisti nogalināja vairākus simtus cilvēku.

Tam par iemeslu bija Landesvēra-Latvijas armijas 1919. gada 3. marta uzbrukums Kurzemes frontē jeb Kurzemes atbrīvošanas operācija. Tās ietvaros 18. marta pievakarē landesvēra vienības uzbruka Jelgavai un padzina lieliniekus.  

Rīgas apriņķa Kara revolucionārā tribunāla dokumentos izdevās atrast ziņas arī par Alisi Vērmani.[3] Viņa ar 39. numuru redzama sarakstā par Rīgas Centrālcietumā “atrodošamies ķīleniekiem”.

Ņemot ķīlniekus, komunisti neapmierinājās ar vienu izraudzīto upuri, bet bieži paņēma kopā ar visu ģimeni. Šis soda veids bija saglabājies no cara laikiem, kaut gan ķīlnieku ņemšanas pirmsākumi aizsniedzas pat līdz tatāru iebrukumam Eiropā. Padomju režīms to izvērsa par grandiozu sistēmu. Sabrūkot sarkano frontei Kurzemē, komunisti atriebībās, par katru frontes sektora zaudējumu likvidējot zināmu skaitu apcietināto, gan ieslodzīto, gan ķīlnieku.

Alises miršanas datums ir ļoti zīmīgs: 1919. gada 22. maijā Stučkas valdība bēga no Rīgas un pilsētā ienāca Landesvēra vienības. Bet pirms atkāpšanās komunisti Jelgavā un Rīgā paspēja veikt ķīlnieku apšaušanas.

Barona Džona Vērmaņa laikā tika uzcelta pansijas ēka Dubultos. Norādes žurnālā “Latvijas Architektūra” (1940. gada Nr. 4, 135. lpp.) sniedz precīzu ēkas celtniecības datējumu: 1912. gadā Dubultos uzcelta arhitekta Eižena Laubes projektēta divstāvu koka dzīvojamā ēka neoklasicisma stilā. Jau 1907. gadā Laube atvēra savu projektēšanas biroju, ko nosauca par “arhitektūras darbnīcu.” Viņš nodarbināja arī lielu skaitu palīgspēku – arhitektu Rozenbergu, P. Kundziņu, A. Koru, īsu laiku arī divus arhitektus no Prāgas. Birojs darbojās līdz 1. pasaules karam. (T. Kurtiša. Arhitekta Eižena Laubes darbības sākumposms (1905-1910) //Latvijas Arhīvi, 1999, Nr. 4., 45. lpp.)

Pārbaudot 1. pasaules karā cietušo īpašumu sarakstus Latvijas Valsts vēstures arhīva 47. fondā, izrādījās, ka Vērmanis nav iesniedzis pieprasījumu kompensēt armijas nodarītos zaudējumus. Nav izdevies atrast ziņas par īpašuma iemītniekiem arī 1895. gada Tautas skaitīšanā.

Džona priekšlaicīgā nāve radīja problēmu Dubultu īpašuma mantošanai, jo viņa tēvs Kristiāns Heinrihs Vērmanis 1897. gada 6. jūlijā Stalbē māju kārtībā taisītā testamentā bija noteicis ģimenes fideikomisu – apgrūtinājumu nodot mantojumu kādam citam kā tikai pirmdzimtajam dēlam, kāda Džonam nebija. Nespējot šo jautājumu desmit gadu laikā atrisināt, 1929. gadā ģimene griezās pie Saeimas, lūdzot atcelt testamenta noteikumus. Savu lūgumu viņi pamatoja ar to, ka “ēku remontam un sētas taisīšanai viņiem trūkst līdzekļu. Baronam Vērmanim ir bijis brālis, bet tas miris bez mantiniekiem, un baronam Johanam [Džonam] Vērmanim ir divas meitas, kuras izteikušas piekrišanu šī testamenta noteikumu grozīšanai.” Steidzamības kārtā Saeima pieņēma testamenta grozīšanu. (“Saeimas stenogrammas” Nr. 2., 1929. gada 16. aprīlī.) Patiesībā šajā lūgumā ir divas rupjas kļūdas: Džona brālis Sidnijs nebija miris un tieši viņam bija divas meitas.

Drīz pēc tam, 1930. gada sākumā īpašumu no Dr. Sidnija fon Vērmana (?) iegādājās Dzelzceļnieku slimo kase, lai šeit ierīkotu sanatoriju “Dzintarkalns” ar bērnu vasaras koloniju. Ēka tika pārbūvēta pēc arhitekta J. Vildaua projekta, Rīgas pilsētas arhitekta Gaiļa uzraudzībā, izmaksām sasniedzot ap 2000 000 latu. Dārzs un plašais rotaļlaukums tika drenēts, ierīkotas nosēd- un sifonakas pēc docenta arhitekta Skārda projekta. Sanatoriju atklāja jau 1931. gada 1. jūnijā. (“Jaunākās Ziņas”, 1931. gada 1. jūnijs.)

Attiecībā uz literatūrā bieži minēto staļļu ēkas pārbūvi jāatzīmē, ka te ilgi pārceļo sena kļūda, jo vispirms minēti “kādreizējie kara laika zirgu staļļi” (“Atklāta dzelzceļnieku jaunā sanatorija “Dzintarkalns” – “Sociāldemokrāts”, 1931. gada 2. jūnijs). Pirmā pasaules kara laikā Dubultos nometinātie krievu armijas karavīri apmetās dzīvot no iedzīvotājiem atstātajās ēkās, un tajās turēja arī zirgus. Šī būs bijusi dzīvojamā ēka. Izveidojot 1931. gadā sanatoriju, šajā ēkā iebūvēja kanalizācijas sistēmu, jaunu aka, ūdensvadu un elektrību. Vidus daļu, kam bija tikai viens stāvs, paaugstināja vēl par vienu stāvu. Dienvidu fasādē ierīkoja verandas. Iekštelpās bērniem ierīkoja trīs lielas zāles.

Mg. hist. A. Radovics