57 - Teodors Marienfelds 1888-1966

Teodors Marienfelds

Teodors Marienfelds piedzima 1888. gada 23. jūnijā Rīgā, darbīgā vācu ģimenē, kuras pamatnodarbošanās bija gaļas tirgošana Rīgā un Rīgas jūrmalā. 1895. gadā Ludvigs Marienfelds Rīgā dibināja firmu. Kā jau tirgoņiem, viņiem ik pa laikam gadījās soda naudas par, kā tagad teiktu, sanitāro normu neievērošanu. Tā, 1913. gada augusta sākumā Marienfeldam sanāca nepatikšanas Bulduru tirgus laukumā. Apkārtējie vasarnieki sūdzējās policijai, ka miesnieks tirgus laukumā nokāvis cūku un sācis turpat to tīrīt. Policija nokauto cūku konfiscēja un aizgādāja uz Dubultu lopu kautuvi, bet viņu sauca pie atbildības par cūkas kaušanu ārpus lopkautuves.

Bet nākošā gada jūlijā par miesnieku policijai ziņoja Lopu aizsardzības biedrības loceklis Pēters Vitkovskis. Savas mājas pagalmā Vec-Dubultos, Upes ielā 3 Marienfelds turēja kādus 18 teļus, kuriem laikam trūka ēdiena, kādēļ tie briesmīgi mauroja. Policija sastādīja protokolu. Šī paša gada 19. jūlijā laulībā ar Elizabeti Vilhelmīni, dzim. Kirheizeni (1893) viņiem Rīgas jūrmalā piedzima dēls Bruno Maksis Hardijs (Bruno Max Hardij). Pēc gada - 1915. gada 3. martā Dubultos viņa ģimenē piedzima meita Valentīne.

Arī neatkarīgās Latvijas laikā Teodoram iznāca nepatikšanas ar kārtības ievērošanu. 1926. gada 22. jūlijā Dubultos tirgus laukumā tika konstatēts, ka miesnieks ierīkojis neatļautu desu darbnīcu, kurā atrada 120 kg nelietojamas gaļas un 20 kg sapuvušu desu, kas tika aprakti un viņu sauca pie atbildības. Arī citās viņa tirgotavās Rīgā, Slokas ielā 77 un Avotu ielā 40 1931. un 1932. gadā tika uzlikti sodi, bet 1933. gada novembrī pat izsludināja ūtrupi viņa pianīno 630 latu vērtībā.

Kā 1984. gadā stāstīja Majoros dzīvojošais Voldemārs Rozītis, 30. gados Marienfelds bijis Majoru tirgus pārzinis. Tirgus laukumu viņš īrējis no pilsētas valdes. Ikvienam, kas vēlējās ierīkot savu tirgus leti un tirgoties, vajadzēja iemaksāt tirgus naudu[1].

1928. gada 13. jūnijā nomira Marienfelda sieva Marija. Bet 19. jūnijā Zemes ierīcības dienests viņam piešķīra Rīgas apriņķa Salas pagasta Sīpolu mājas daļu un 2 hektārus zemes. Dubultos miesniekam piederēja divi īpašumi: mājas Upes ielā 3 (vēlāk Ievu iela 3, padomju laikā nojauktas) un Slokas ielā 24, kur saglabājusies viena ēka. 1937. gada 26. oktobrī viņš iesniedza pilsētas valdei apstiprināšanai būvprojektu dzīvojamās un saimniecības ēkas jaunbūvei Slokas ielā 24. Ar īpašumu Ievu ielā 3 viņš ietilpa Vecdubultu komūnā, kuru 1939. gadā sadalīja.

Pēc trim gadiem – 1931. gada 26. decembrī viņš apprecējās ar Elzu Pols (Pohl), bet 1934. gada 23. augustā viņi pie notāra atcēla laulāto mantas kopību. Nākošajā, 1935. gadā Teodoram nācās stāties miertiesneša priekšā. Pēc dzimšanas dienas svinībām Upes ielā 3 ar “stiprāku” dzērienu lietošanu, viņa viesim Leopoldam Marinelli radās stipras slāpes. Viņš pieprasīja miesnieka kundzei glāzi auksta ūdens. “Nepadari manu sievu par kalponi. Prasi ūdeni manai kalponei," aizrādīja namatēvs. Bet tā kā viesis kalponi neatrada, viņš gāja pats meklēt ūdeni un sētā blakus pumpim kliedza: „Kur ūdens?” Iznāca Teodors, pieveda kliedzēju pie pumpja, nolieca zem tā viņa galvu un sāka pumpēt uz to aukstu ūdeni. Otrā dienā Marinelli konstatēja vieglus miesas ievainojumus, par kuriem cēla sūdzību pret Marienfeldu, prasot 200 Ls “sāpju naudas”. Miertiesnesis lietu atlika.

1937. gada augustā notika daudz nopietnāka nelaime - Dubultu prospekta un Slokas ielas stūrī Marienfelds ar vieglo sporta automašīnu (numurs 1521) uzdrāzās 44 gadus vecā kara invalīda Antona Andersona trīsriteņu velosipēdam ar iebūvētu motoru. Triecienā Andersons tika izsviests uz ielas bruģa, kur dabūja ķermeņa satricinājumu un ievainojumus karā iegūtās brūcēs. Andersonam pēc karā gūtiem ievainojumiem bija amputētas abas kājas. Cietušo nogādāja pie tuvējā ārsta.

Tālākie notikumi ir pārsteidzoši. Kad sākās 1939. gada vāciešu izceļošana, Teodors ar ģimeni nereaģēja. Bet kad Latviju okupēja Padomju Savienība un mājas tika nacionalizētas, viņš 1941. gada 11. februārī gan ar sievu aizbrauca uz Vāciju. Feisbukā izlasīju šādu Lauras Āboltiņas atgadījumu, kurš, iespējams, stāsta par Marienfeldu: “Mana ome arī bija Vācijā strādāt un atpakaļ arī atbrauca, tikai tagad pieleca, ka varēja arī neatgriezties Bet jautrībai stāsts no tā laika. Brauc abas tur Vācijā ar draudzeni tramvajā (laikam?) un latviski aprunā vienu varen apaļu kungu. Pēc brīža šis ceļas augšā, nāk pie viņām un tīrā latviešu valodā aicina pie sevīm uz viesībām. Izrādās desu fabrikas īpašnieks, laimīgs, ka latviešu valodu sadzirdējis.”

Bet Teodors bija viens no retajiem, kas ļāvās padomju propagandai un 1948. gadā no Lībekas atgriezās Latvijā. Okupanti to izmantoja un pat pārraidīja radiofonā interviju ar viņu. Tajā laikā Marienfelds strādāja Tukuma gaļas kombinātā par desu meistaru.

Kad viņš pārcēlās dzīvot atpakaļ uz Dubultiem, viņa mājās jau dzīvoja citi. Viņš apmetās sava Ievu ielas nacionalizētā īpašuma staļļu ēkas vidū, kur bija nojumīte. Tur viņam bija istaba un virtuve, faktiski pietiekoša dzīvei. Māja bija celta no koka, tā bija ļoti sausa. Staļļu ēkā bija nometināti arī citi iedzīvotāji, kuri viens otram palīdzēja, piemēram divas māsas. Iedzīvotāji atceras, ka Marienfelds bija samērā neliela auguma, apaļīgs kā jau vācietis. Dzīvoja trūcīgi, viņam īsti pat nebija pat ko ēst. Kad viņš 1966. gadā nomira, iedzīvotāji sameta naudu, lai viņu apbedītu. Bija barga ziema un kaimiņi nelaiķi aizvilka uz kapiem ragaviņās.

Kā atceras Mārīte Pastalniece (dzim. Šēnfelde), mājā Ievu ielā 3 kopš 1937. gada dzīvokli īrēja viņas vectēvs Pauls Tarnovskis. Viņš strādāja Dubultu kokzāģētavā par plostu pieņēmēju un šķirotāju. Mēneša īre tajā laikā bija 25 lati. Mājā vēl dzīvoja Līze un Jēkabs Auziņi un Šēnfeldi. Padomju laikos otrajā stāvā bija vasarnīca Valsts plāna darbiniekiem. Ilgus gadus lielo verandu ar 20 m2 vasarās nomāja Jātnieku ģimene. Viņu meita Dzintra Jātniece, bijusī Rīgas Lidlauka vadības departamenta direktore, joprojām ar siltām atmiņām atceras Dubultos pavadītās vasaras.

Mg. hist. A. Radovics