60 - Vilhelms Purvītis 1872-1945
Pamatdati
Statuss - Publicēts| Vārds Uzvārds | Vilhelms Purvītis |
| Dzīves dati | 1872-1945 |
Apraksts
Vilhelms Purvītis Dubultos
Mūsu glezniecības vecmeistara Vilhelma Purvīša daiļradē nozīmīgu vietu ieņem Dubulti. 1921. gadā Purvītis tika iecelts par Mākslas akadēmijas profesoru, bet 1922. gadā viņu ievēlēja par rektoru un sākot ar šo gadu gleznotājs sāka regulāri pavadīt vasaras Jūrmalā, Dubultos, Gončarova ielā 12 (tagad Aspazijas iela 1). Aija Salmiņa TV raidījumā “Ielas garumā” 2008. gadā[1] stāstīja: Kādreiz vasarās nevis tagad redzamajā mājā, bet tur dziļāk [esošā ēkā] dzīvoja gleznotājs Purvītis.
1934. gada maijā viņu vairs nepārvēlēja par rektoru. Pavasarī viņš aizmirsa savlaicīgi samaksāt īri vasarnīcas īpašniekam, kurā bija nodzīvojis 12 vasaras un drīz vien tā jau bija izdota citam.[2] Tomēr Purvītis nezaudēja mīlestību pret Dubultiem un apmetās citur. Lūk, kā 1933. gadā tikšanos ar gleznotāju apraksta „Pēdējā Brīža” korespondents:
„Profesoriem arī salst. Netālu no Dubultu stagnas sēd kāds cilvēks biezā mētelī un lielu šalli ap kaklu. Viņš sēd liela molberta priekšā un cītigi triepj krāsas us audekla. Pieejot tuvāki izrādās ka tas — profesors Purvītis kurš vasaru dzīvoja Dubultos, Gončarova ielā 10. Viņš šovasaru vienīgi daudz gleznojot, no šitās vasaras, jūras un atpūtas tam nav bijis ne vēsts. Braukājis pa Latgali meklēdams īpatnākos skatus un tos uzlikdams uz audekla. Viņš daudz gleznojis arī Jūrmalā, bet te esat mokas ar nelūgtiem skatītājiem, kas mēdzot sapulcēties aiz muguras un ļoti gudri runāt; tādas lietas samaitājot visu patiku un novēršot domas no darba. (---) Jūrmalas rudenis profesoram nemaz nepatīk, neesot ne krāsu, ne citu rudeņa patīkamo atribūtu, tālāk uz Tukuma pusi, gan esot jaukas ainavas...”[3]
Gleznotājs Ludolfs Liberts 1946. gadā rakstīja: „Ejot strādāt dabā, Purvītis uzdevumam mēdza pieiet divējādā veidā. Vienkārt, ņemot dabu tādu, kāda tā patiesi ir, nemēģinot viņā neko kompozicionāli pārkārtot vai, tā sakot, labot. Tad visbiežāk tās bija koku, koku grupu, mākoņu formācijas vai zemes viļņojuma studijas. Tā bezgala daudz viņš studējis bērzus un to stumbrus visos gada laikos un visdažādākajos apgaismojumos, priedes, ziedošus kokus un krūmus, lapotni rudens zeltā, pavasara ledu un sniegu, jūras viļņu šļakatas un upju ūdeņu viļņojumus, un vēja dzīto mākoņu kustības. Bija viņam sevišķi iemīļoti studiju objekti, ko viņš atkārtoti gleznoja neskaitāmas reizes. Šādus motīvus, kas visbiežāk bija kādi atsevišķi koki, viņš ļoti iemīļoja un gauži bēdājās, ja tie tika nocirsti vai kādu citu iemeslu dēļ iznīka. Tā kādā vasarā viņš sūdzējās, ka visas vecās priedes ar interesantiem siluetiem, kas stāvējušas viņa apdzīvotās vasarnīcas tuvumā Dubultos, esot iznīkušas un palikusi esot viena daudzmaz derīga priede. Šo pēdējo priedi arī redzējām vairākos variantos gleznotu pēdējā jubilejas izstādē. Šādās studijās meistars bija pedantisks dabas pētītājs un centās faktus fiksēt uz audekla vai papīra iespējami precīzi. Tad bija vēl studijas, arī darinātas dabā, kad autors, tā sakot, dabu koriģēja atbilstoši saviem kompozicionāliem, priekšmetu režijas un kolorīta nodomiem, pārkārtojot, atmetot pavisam nost, pieliekot jaunus dabas priekšmetus.[4]
Mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš norādīja, ka Majoru un Dubultu skatos ap 1930. gadu Purvītis te satraukti brāzmains, te mazliet idilliski ironisks, izmantojot gleznieciskiem nolūkiem un vides raksturošanai izkārtņu uzrakstus. Majoru ielu un Lielupes ciklos sastopama droša un brīva krāsainība. Jūrmalas jahtu un un laivu piestātņu atainojuma ciklos, gan pelēcīgā, gan sailainā noskaņojumā, Purvītis kāpina gleznieciskā ekspresijā krāszieda vērtības un līniju rotaļu, vēstījot temperamenta sparu un tai pašā laikā telpas ritmisko kārtojumu.[5]
|
Savukārt Elmārs Dambergs 1982. gadā rakstīja: „Vasaras viņš pavada pie jūrmalas. Parādās mazpilsētu skatu sērija. „Iela Dubultos” ir viens paraugs. Var saskatīt slavenā krievu ainavista Levitāna ietekmi; ainas nerāda cilvēkus, bet viežama to klātiene. Daži aspekti liecina arī par aizguvumiem no Sezanna, Utrillo un Vlaminka. Purvītis bija izteikts introverts. Gadiem viņš noslēdzies gleznoja, nekur neizstādoties.”[6] 1989. gadā gleznotājs Mārtiņš Krūmiņš (1900-1992) savās atmiņās rakstīja: „Raksturīgi, ka jūrmalas apmeklējumos pēdējos gadu desmitos viņu visvairāk ierosināja šaura zemes strēmele starp jūru un Lielupi, vieta, kur Lielupe pietuvojas jūrai, kā zvejnieki mēdz teikt, laba akmens sviediena attālumā. Viņu tur saistīja smilšainās ieliņas ar vasarnieku mājelēm, tirgus laukumiņi un dekoratīvi izrakstītās bodītes. Sevišķi pateicīgu vielu viņš bija atradis pie Majoru stacijas, kur redzami Lielupes krasts un dzelzceļa sliedes, kas aizvijās gar pašu Lielupes malu, ar tālumā saredzamo Dubultu baznīciņu, kurā tagad novietots Jūrmalas mākslas mūzejs. Pretējā Lielupes krastā saredzamas lēzenās pļavas ar tumšu meža joslu. Turpat stacijas aizmugures ieliņai otrā pusē tirgus laukums un gaiša veikala ēka, kas bagātīgi ornamentēta ar krievu, vācu un latviešu raksta zīmēm. Saprotams, mākslinieku ieinteresēja visupirms motīva gleznieciskais saturs, bet ne lai ilustrētu kādus sociālās dzīves trūkumus. Ne vienreiz vien Purvītis atgriezies pie viena un tā paša motīva, radot variantus atšķirīgus kopskaņā un apdarē. Tā viens tāds variants ar nosaukumu „leliņa Majoros" redzams Stokholmas valsts krātuvē. Reiz viņš bija nostājies pārāk tuvu dzelzceļa sliedēm un saniknojis garāmbraucošā vilciena konduktorus. Kad teicām, ka par viņu dzelzceļa virsvaldē ienākušas sūdzības, tad taisnojās, ka tieši no tās vietas priekšplāns bijis gaužām interesants. Stāstīja gadījumu, kad lokomotīves vadītājs reiz pūtis, lai pavelkas sānis. Turpat pie stacijas pavērās skats uz Lielupi ar buru laivām, kuģīša piestātni un jahtklubu. Gadu tecējumā no šīs vietas Purvītis bija gleznojis studijas dažādos apgaismojumos, dažādās kombinācijās, dažādās uztverēs un izteiksmēs. Šo vietu labi pazina visi majornieki, kā arī pašu sirmo mākslinieku. Ne mazāk ierosinošu materiālu viņš atrada smilšainās Dubultu ieliņās un laukumiņos ar saulē balinātām izkārtnēm, sludinājumu dēļiem un ēciņām. Cik gan dažādās uztverēs un izteiksmēs gleznotājs parādījis šīs ieliņas. Te mīkstā toņu sakausējumā, cita ar kontūrējumu vai ekspresīvu krāsu toņu kāpinājumu, vai atkal pietuvinoties impresionistu manierei. Dažreiz tās gleznotas it kā pilienvcidīgā technikā vai spalvveidīgā otas rakstā. Atšķirīgi ir ātrie uzmetumi un skices. Studijas Purvītis nepārdeva, drīzāk centās atpirkt, ja kāda bija nonākusi privātās rokās. Reiz Dzirnavu ieliņā logā bija izlikta pārdošanai maza studija ar ziedošiem kastaņa kokiem, gleznota zilganos toņos, gaiša un saulaina. Kad nākošā dienā gājām to vēlreiz apskatīt, tā bija jau pārdota. Kad 1942. g. iekārtoja viņa jubilejas izstādi, studiju atkal redzējām. Par studiju parasti jāsaprot mazāka apmēra gleznojums ar nolūku kam ko būtisku noskaidrot. Var gadīties, ka studiju gleznojot, tā izvēršas par noslēgtu darbu ar neatkārtojamu kvalitāti. Purvīša studijas pa lielākai daļai uzskatāmas par noslēgtiem gleznojumiem un ir vērtības pašas par sevi. Katrā ziņā šīs jūrmalas laika studijas, kas veido atsevišķu grupu, ir būtiski nozīmīgas, lai pilnīgāk izprastu Purvīša mākslu un izsekotu tās ceļam. Tagadējiem apcerētājiem un mums visiem šis materiāls tikpat kā zudis, palicis neliels atlikums, kas saglabājies muzejos un privātās rokās, vai arī dažas reprodukcijas ar apšaubāmu datējumu. Sacītais attiecināms arī uz tām studijām, kas gleznotas priekšpilsētās un tuvākā apkaimē. (---) Personīgi ar Vilhelmu Purvīti iepazinos 1936. gadā, kad pēc akadēmiķa S. Vinogradova studijā pavadītiem 6 gadiem, biju izlēmis studijas turpināt Purvīša vadībā. (---) Kad ar līdzpaņemtām Bigauņciema studijām ierados Purvīša vasaras mītnē jūrmalā, meistars pēc pirmā darba cēliena, kā paradis, bija aizgājis nosnausties. Gaidīdams apskatīju tikko gleznoto studiju. Šoreiz viņš bija izvēlējies motīvu ar Lielupi un Dubultu kokzāģētavu krastā. Kad ienāca Purvītis un noprasīja, kas studijā patīk, teicu, ka upe un tāles patīk, tikai vienā zilganā tonī ieklātās debesis toties mazāk. Meistars nosmīnēja un piebilda, ka neesot pārāk falši spriests; tuvojoties negaisam, visu pabeigt nav paspējis.[7] |
1982. gadā savas atmiņas par Purvīti publicēja tautsaimnieks, vēsturnieks Jānis Labsvīrs Līdumietis (1907-2002).[8] Uz prezidenta K. Ulmaņa 60 jubileju 1937. g. 4. septembrī Sabiedrisko lietu ministrija, kurā viņš strādāja par propagandas nodaļas vadītāju, nolēma prezidentam dāvināt profesora Purvīša gleznu.
Par gleznas objektu profesors izvēlējās prezidenta pirmo skolu Bērmuižas pagastā, profesora noteiktais honorārs bija ap 2500 latu. Ministrija nodeva Jāņa Labsvīra rīcībā auto, un tā sākās viņu regulārie braucieni uz Bērzmuižu. Krājās skices. Pēc vairākiem braucieniem Purvītis teica, ka skiču pietiekot, un lūdza viņam sagādāt telpas Dubultos, kur viņš gribēja gleznot. Tā kā bija vasaras brīvlaiks, tika sarunātas telpas Dubultu ģimnāzijā. Meistars izvēlējās kādu klasi apakšstāvā, kuras apgaismojums viņu apmierināja.
Gleznošanas laikā Jānis bieži brauca uz Dubultiem. Lauku skolas ēka gleznā izskatījās „smaga”: aizmugurē gaišs kviešu lauks, labajā gleznas stūri negaisu vēstoši tumši mākoņi. Lai gan glezna bija reāli tverta, tajā varēja saskatīt simbolus: prezidenta smagais augums un mūžīgās Latvijas ideja. Vai negaisu vēstošie mākoņi neizsauca līdzīgu sajūtu kā Virzas dzejolis „Baigā vasara”? Varbūt Purvītis jau pirms Virzas sajuta briesmas, kas draudēja Latvijai?
Kad glezna bija pabeigta, Purvītis uzaicināja Jāni uz „tasi kafijas” Ruļļa restorānā, kas atradās netālu no Dubultu stacijas, lai gan izrādījās, ka kafija nebija viņam padomā. Restorānā tobrīd nebija neviena viesa. Viņi piestājās pie bufetes, kur profesors tūliņ pasūtīja „Nikolaškas”. Tā viņi sarunājoties nostāvēja pie bufetes pāris stundas.
Arī dubultnieks Kaspars Irbe profesoru pieminējis savās atmiņās: “Atceros prof. Purvīti gleznojam noplēstās kūrmājas dārzā kāpu malā, kur bija skaistas bērziņu audzītes. Kad man bija kādi 22 gadi [ap1928. g.] – reiz gājām tur ar režisoru Mierlauku un viņš kā paziņa piegāja ar Purvīti sasveicināties, kad viņš gleznoja kāpu parkā pie komunistu [vēlāk] noplēstās vēturiskās Dubultu kūrmājas. Purvītis teica, ka viņš stilizē. Viņi ilgus gadus kā vasarnieki dzīvoja pie vecāku jaunības draugiem Filipsoniem – Mīles tantes viņu interesantajā īpašumā klusā kāpu malā. Atceros Purvīša sievu – vācieti, zviedrieti un meiteni, [viņi] runāja vāciski. Tā bija vai nu radiniece vai audzēkne. (15.3.72.)(28.4.94.)(21.10.94.)
Uzgāju kāpās paskatīties vietas pie kurām saistas manas agras bērnības atmiņas. Skaistā vieta drausmā stāvoklī. Ilgi nebiju tur bijis. Mīltantes ziemas māja vēl saglabājusies ciešamā stāvoklī, bet nokrāsota ar drausmu tumši brūnu krāsu. Tajā vasarās dzīvoja gleznotājs prof. Purvītis. Kāpu malā netālu no mājas drausmīgu smaku izplatoša mēslu urna. Pagalmā lūžņu-atkritumu kaudzes. Otra māja pilna ar krieviem. Netīra apkārtne un izkārtas visādas lupatas. Arī ieliņas otrā pusē – Rakstnieku nama teritorijā – dārza malā atkritumu čupas, nekārtība. (25.6.90.)”
Tagadējais Filipsonu mājas īpašnieks 2004. gada 20. decembrī stāstīja, ka pirms bēgšanas uz Vāciju, Purvītis Filipsonei atstājis Hūna gleznu „Devītais vilnis” ar klāt pievienotu pilsētas galvas Jansona papīru. Pēc Filipsones nāves 1970. gados četras mantinieces to pārdeva uz Ļeņingradu, bet naudu sadalīja. Glezna bija tik liela, ka stāvēja istabā pie sienas. Pēc kara Jansons slēpās viņu šķūnī līdz pat 1959. gadam.
Mg. hist. A. Radovics
[1] Latvijas TV raidījums „Ielas garumā. Dubulti. 2. daļa” 2008. gada 5. oktobrī
[2] T. Kačalova. Vilhelms Purvītis. R.: Liesma, 1971
[3] mp. Ko Rīgā runā // Pēdējā Brīdī Nr. 206. 1933. gada 13. septembris
[4] Prof. Ludolfs Liberts. Vilhelma Purvīša piemiņai // Laiks: Latvju mēnešraksts. 1946. gada 1. jūlijs
[5] Jānis Siliņš. Latvijas māksla, 1800-1914. 2.daļa. Stokholma, 1980, 122. lpp.
[6] Elmārs Dambergs. Purvītis šodienas gaismā // Latvija Amerikā. 1981. gada 11. aprīlis
[7] Mārtiņš Krūmiņš. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti // Latvju Māksla, Nr. 1, 1989, 1470.-1471. lpp.
[8] Mūsu izcilos gara kultūras darbiniekus atceroties // Akadēmiskā Dzīve, Nr. 24. 1982. gada 1. septembris
Vilhelms Purvītis Dubultos
Mūsu glezniecības vecmeistara Vilhelma Purvīša daiļradē nozīmīgu vietu ieņem Dubulti. 1921. gadā Purvītis tika iecelts par Mākslas akadēmijas profesoru, bet 1922. gadā viņu ievēlēja par rektoru un sākot ar šo gadu gleznotājs sāka regulāri pavadīt vasaras Jūrmalā, Dubultos, Gončarova ielā 12 (tagad Aspazijas iela 1). Aija Salmiņa TV raidījumā “Ielas garumā” 2008. gadā[1] stāstīja: Kādreiz vasarās nevis tagad redzamajā mājā, bet tur dziļāk [esošā ēkā] dzīvoja gleznotājs Purvītis.
1934. gada maijā viņu vairs nepārvēlēja par rektoru. Pavasarī viņš aizmirsa savlaicīgi samaksāt īri vasarnīcas īpašniekam, kurā bija nodzīvojis 12 vasaras un drīz vien tā jau bija izdota citam.[2] Tomēr Purvītis nezaudēja mīlestību pret Dubultiem un apmetās citur. Lūk, kā 1933. gadā tikšanos ar gleznotāju apraksta „Pēdējā Brīža” korespondents:
„Profesoriem arī salst. Netālu no Dubultu stagnas sēd kāds cilvēks biezā mētelī un lielu šalli ap kaklu. Viņš sēd liela molberta priekšā un cītigi triepj krāsas us audekla. Pieejot tuvāki izrādās ka tas — profesors Purvītis kurš vasaru dzīvoja Dubultos, Gončarova ielā 10. Viņš šovasaru vienīgi daudz gleznojot, no šitās vasaras, jūras un atpūtas tam nav bijis ne vēsts. Braukājis pa Latgali meklēdams īpatnākos skatus un tos uzlikdams uz audekla. Viņš daudz gleznojis arī Jūrmalā, bet te esat mokas ar nelūgtiem skatītājiem, kas mēdzot sapulcēties aiz muguras un ļoti gudri runāt; tādas lietas samaitājot visu patiku un novēršot domas no darba. (---) Jūrmalas rudenis profesoram nemaz nepatīk, neesot ne krāsu, ne citu rudeņa patīkamo atribūtu, tālāk uz Tukuma pusi, gan esot jaukas ainavas...”[3]
Gleznotājs Ludolfs Liberts 1946. gadā rakstīja: „Ejot strādāt dabā, Purvītis uzdevumam mēdza pieiet divējādā veidā. Vienkārt, ņemot dabu tādu, kāda tā patiesi ir, nemēģinot viņā neko kompozicionāli pārkārtot vai, tā sakot, labot. Tad visbiežāk tās bija koku, koku grupu, mākoņu formācijas vai zemes viļņojuma studijas. Tā bezgala daudz viņš studējis bērzus un to stumbrus visos gada laikos un visdažādākajos apgaismojumos, priedes, ziedošus kokus un krūmus, lapotni rudens zeltā, pavasara ledu un sniegu, jūras viļņu šļakatas un upju ūdeņu viļņojumus, un vēja dzīto mākoņu kustības. Bija viņam sevišķi iemīļoti studiju objekti, ko viņš atkārtoti gleznoja neskaitāmas reizes. Šādus motīvus, kas visbiežāk bija kādi atsevišķi koki, viņš ļoti iemīļoja un gauži bēdājās, ja tie tika nocirsti vai kādu citu iemeslu dēļ iznīka. Tā kādā vasarā viņš sūdzējās, ka visas vecās priedes ar interesantiem siluetiem, kas stāvējušas viņa apdzīvotās vasarnīcas tuvumā Dubultos, esot iznīkušas un palikusi esot viena daudzmaz derīga priede. Šo pēdējo priedi arī redzējām vairākos variantos gleznotu pēdējā jubilejas izstādē. Šādās studijās meistars bija pedantisks dabas pētītājs un centās faktus fiksēt uz audekla vai papīra iespējami precīzi. Tad bija vēl studijas, arī darinātas dabā, kad autors, tā sakot, dabu koriģēja atbilstoši saviem kompozicionāliem, priekšmetu režijas un kolorīta nodomiem, pārkārtojot, atmetot pavisam nost, pieliekot jaunus dabas priekšmetus.[4]
Mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš norādīja, ka Majoru un Dubultu skatos ap 1930. gadu Purvītis te satraukti brāzmains, te mazliet idilliski ironisks, izmantojot gleznieciskiem nolūkiem un vides raksturošanai izkārtņu uzrakstus. Majoru ielu un Lielupes ciklos sastopama droša un brīva krāsainība. Jūrmalas jahtu un un laivu piestātņu atainojuma ciklos, gan pelēcīgā, gan sailainā noskaņojumā, Purvītis kāpina gleznieciskā ekspresijā krāszieda vērtības un līniju rotaļu, vēstījot temperamenta sparu un tai pašā laikā telpas ritmisko kārtojumu.[5]
|
Savukārt Elmārs Dambergs 1982. gadā rakstīja: „Vasaras viņš pavada pie jūrmalas. Parādās mazpilsētu skatu sērija. „Iela Dubultos” ir viens paraugs. Var saskatīt slavenā krievu ainavista Levitāna ietekmi; ainas nerāda cilvēkus, bet viežama to klātiene. Daži aspekti liecina arī par aizguvumiem no Sezanna, Utrillo un Vlaminka. Purvītis bija izteikts introverts. Gadiem viņš noslēdzies gleznoja, nekur neizstādoties.”[6] 1989. gadā gleznotājs Mārtiņš Krūmiņš (1900-1992) savās atmiņās rakstīja: „Raksturīgi, ka jūrmalas apmeklējumos pēdējos gadu desmitos viņu visvairāk ierosināja šaura zemes strēmele starp jūru un Lielupi, vieta, kur Lielupe pietuvojas jūrai, kā zvejnieki mēdz teikt, laba akmens sviediena attālumā. Viņu tur saistīja smilšainās ieliņas ar vasarnieku mājelēm, tirgus laukumiņi un dekoratīvi izrakstītās bodītes. Sevišķi pateicīgu vielu viņš bija atradis pie Majoru stacijas, kur redzami Lielupes krasts un dzelzceļa sliedes, kas aizvijās gar pašu Lielupes malu, ar tālumā saredzamo Dubultu baznīciņu, kurā tagad novietots Jūrmalas mākslas mūzejs. Pretējā Lielupes krastā saredzamas lēzenās pļavas ar tumšu meža joslu. Turpat stacijas aizmugures ieliņai otrā pusē tirgus laukums un gaiša veikala ēka, kas bagātīgi ornamentēta ar krievu, vācu un latviešu raksta zīmēm. Saprotams, mākslinieku ieinteresēja visupirms motīva gleznieciskais saturs, bet ne lai ilustrētu kādus sociālās dzīves trūkumus. Ne vienreiz vien Purvītis atgriezies pie viena un tā paša motīva, radot variantus atšķirīgus kopskaņā un apdarē. Tā viens tāds variants ar nosaukumu „leliņa Majoros" redzams Stokholmas valsts krātuvē. Reiz viņš bija nostājies pārāk tuvu dzelzceļa sliedēm un saniknojis garāmbraucošā vilciena konduktorus. Kad teicām, ka par viņu dzelzceļa virsvaldē ienākušas sūdzības, tad taisnojās, ka tieši no tās vietas priekšplāns bijis gaužām interesants. Stāstīja gadījumu, kad lokomotīves vadītājs reiz pūtis, lai pavelkas sānis. Turpat pie stacijas pavērās skats uz Lielupi ar buru laivām, kuģīša piestātni un jahtklubu. Gadu tecējumā no šīs vietas Purvītis bija gleznojis studijas dažādos apgaismojumos, dažādās kombinācijās, dažādās uztverēs un izteiksmēs. Šo vietu labi pazina visi majornieki, kā arī pašu sirmo mākslinieku. Ne mazāk ierosinošu materiālu viņš atrada smilšainās Dubultu ieliņās un laukumiņos ar saulē balinātām izkārtnēm, sludinājumu dēļiem un ēciņām. Cik gan dažādās uztverēs un izteiksmēs gleznotājs parādījis šīs ieliņas. Te mīkstā toņu sakausējumā, cita ar kontūrējumu vai ekspresīvu krāsu toņu kāpinājumu, vai atkal pietuvinoties impresionistu manierei. Dažreiz tās gleznotas it kā pilienvcidīgā technikā vai spalvveidīgā otas rakstā. Atšķirīgi ir ātrie uzmetumi un skices. Studijas Purvītis nepārdeva, drīzāk centās atpirkt, ja kāda bija nonākusi privātās rokās. Reiz Dzirnavu ieliņā logā bija izlikta pārdošanai maza studija ar ziedošiem kastaņa kokiem, gleznota zilganos toņos, gaiša un saulaina. Kad nākošā dienā gājām to vēlreiz apskatīt, tā bija jau pārdota. Kad 1942. g. iekārtoja viņa jubilejas izstādi, studiju atkal redzējām. Par studiju parasti jāsaprot mazāka apmēra gleznojums ar nolūku kam ko būtisku noskaidrot. Var gadīties, ka studiju gleznojot, tā izvēršas par noslēgtu darbu ar neatkārtojamu kvalitāti. Purvīša studijas pa lielākai daļai uzskatāmas par noslēgtiem gleznojumiem un ir vērtības pašas par sevi. Katrā ziņā šīs jūrmalas laika studijas, kas veido atsevišķu grupu, ir būtiski nozīmīgas, lai pilnīgāk izprastu Purvīša mākslu un izsekotu tās ceļam. Tagadējiem apcerētājiem un mums visiem šis materiāls tikpat kā zudis, palicis neliels atlikums, kas saglabājies muzejos un privātās rokās, vai arī dažas reprodukcijas ar apšaubāmu datējumu. Sacītais attiecināms arī uz tām studijām, kas gleznotas priekšpilsētās un tuvākā apkaimē. (---) Personīgi ar Vilhelmu Purvīti iepazinos 1936. gadā, kad pēc akadēmiķa S. Vinogradova studijā pavadītiem 6 gadiem, biju izlēmis studijas turpināt Purvīša vadībā. (---) Kad ar līdzpaņemtām Bigauņciema studijām ierados Purvīša vasaras mītnē jūrmalā, meistars pēc pirmā darba cēliena, kā paradis, bija aizgājis nosnausties. Gaidīdams apskatīju tikko gleznoto studiju. Šoreiz viņš bija izvēlējies motīvu ar Lielupi un Dubultu kokzāģētavu krastā. Kad ienāca Purvītis un noprasīja, kas studijā patīk, teicu, ka upe un tāles patīk, tikai vienā zilganā tonī ieklātās debesis toties mazāk. Meistars nosmīnēja un piebilda, ka neesot pārāk falši spriests; tuvojoties negaisam, visu pabeigt nav paspējis.[7] |
1982. gadā savas atmiņas par Purvīti publicēja tautsaimnieks, vēsturnieks Jānis Labsvīrs Līdumietis (1907-2002).[8] Uz prezidenta K. Ulmaņa 60 jubileju 1937. g. 4. septembrī Sabiedrisko lietu ministrija, kurā viņš strādāja par propagandas nodaļas vadītāju, nolēma prezidentam dāvināt profesora Purvīša gleznu.
Par gleznas objektu profesors izvēlējās prezidenta pirmo skolu Bērmuižas pagastā, profesora noteiktais honorārs bija ap 2500 latu. Ministrija nodeva Jāņa Labsvīra rīcībā auto, un tā sākās viņu regulārie braucieni uz Bērzmuižu. Krājās skices. Pēc vairākiem braucieniem Purvītis teica, ka skiču pietiekot, un lūdza viņam sagādāt telpas Dubultos, kur viņš gribēja gleznot. Tā kā bija vasaras brīvlaiks, tika sarunātas telpas Dubultu ģimnāzijā. Meistars izvēlējās kādu klasi apakšstāvā, kuras apgaismojums viņu apmierināja.
Gleznošanas laikā Jānis bieži brauca uz Dubultiem. Lauku skolas ēka gleznā izskatījās „smaga”: aizmugurē gaišs kviešu lauks, labajā gleznas stūri negaisu vēstoši tumši mākoņi. Lai gan glezna bija reāli tverta, tajā varēja saskatīt simbolus: prezidenta smagais augums un mūžīgās Latvijas ideja. Vai negaisu vēstošie mākoņi neizsauca līdzīgu sajūtu kā Virzas dzejolis „Baigā vasara”? Varbūt Purvītis jau pirms Virzas sajuta briesmas, kas draudēja Latvijai?
Kad glezna bija pabeigta, Purvītis uzaicināja Jāni uz „tasi kafijas” Ruļļa restorānā, kas atradās netālu no Dubultu stacijas, lai gan izrādījās, ka kafija nebija viņam padomā. Restorānā tobrīd nebija neviena viesa. Viņi piestājās pie bufetes, kur profesors tūliņ pasūtīja „Nikolaškas”. Tā viņi sarunājoties nostāvēja pie bufetes pāris stundas.
Arī dubultnieks Kaspars Irbe profesoru pieminējis savās atmiņās: “Atceros prof. Purvīti gleznojam noplēstās kūrmājas dārzā kāpu malā, kur bija skaistas bērziņu audzītes. Kad man bija kādi 22 gadi [ap1928. g.] – reiz gājām tur ar režisoru Mierlauku un viņš kā paziņa piegāja ar Purvīti sasveicināties, kad viņš gleznoja kāpu parkā pie komunistu [vēlāk] noplēstās vēturiskās Dubultu kūrmājas. Purvītis teica, ka viņš stilizē. Viņi ilgus gadus kā vasarnieki dzīvoja pie vecāku jaunības draugiem Filipsoniem – Mīles tantes viņu interesantajā īpašumā klusā kāpu malā. Atceros Purvīša sievu – vācieti, zviedrieti un meiteni, [viņi] runāja vāciski. Tā bija vai nu radiniece vai audzēkne. (15.3.72.)(28.4.94.)(21.10.94.)
Uzgāju kāpās paskatīties vietas pie kurām saistas manas agras bērnības atmiņas. Skaistā vieta drausmā stāvoklī. Ilgi nebiju tur bijis. Mīltantes ziemas māja vēl saglabājusies ciešamā stāvoklī, bet nokrāsota ar drausmu tumši brūnu krāsu. Tajā vasarās dzīvoja gleznotājs prof. Purvītis. Kāpu malā netālu no mājas drausmīgu smaku izplatoša mēslu urna. Pagalmā lūžņu-atkritumu kaudzes. Otra māja pilna ar krieviem. Netīra apkārtne un izkārtas visādas lupatas. Arī ieliņas otrā pusē – Rakstnieku nama teritorijā – dārza malā atkritumu čupas, nekārtība. (25.6.90.)”
Tagadējais Filipsonu mājas īpašnieks 2004. gada 20. decembrī stāstīja, ka pirms bēgšanas uz Vāciju, Purvītis Filipsonei atstājis Hūna gleznu „Devītais vilnis” ar klāt pievienotu pilsētas galvas Jansona papīru. Pēc Filipsones nāves 1970. gados četras mantinieces to pārdeva uz Ļeņingradu, bet naudu sadalīja. Glezna bija tik liela, ka stāvēja istabā pie sienas. Pēc kara Jansons slēpās viņu šķūnī līdz pat 1959. gadam.
Mg. hist. A. Radovics
[1] Latvijas TV raidījums „Ielas garumā. Dubulti. 2. daļa” 2008. gada 5. oktobrī
[2] T. Kačalova. Vilhelms Purvītis. R.: Liesma, 1971
[3] mp. Ko Rīgā runā // Pēdējā Brīdī Nr. 206. 1933. gada 13. septembris
[4] Prof. Ludolfs Liberts. Vilhelma Purvīša piemiņai // Laiks: Latvju mēnešraksts. 1946. gada 1. jūlijs
[5] Jānis Siliņš. Latvijas māksla, 1800-1914. 2.daļa. Stokholma, 1980, 122. lpp.
[6] Elmārs Dambergs. Purvītis šodienas gaismā // Latvija Amerikā. 1981. gada 11. aprīlis
[7] Mārtiņš Krūmiņš. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti // Latvju Māksla, Nr. 1, 1989, 1470.-1471. lpp.
[8] Mūsu izcilos gara kultūras darbiniekus atceroties // Akadēmiskā Dzīve, Nr. 24. 1982. gada 1. septembris
Atsauces
Papildinājumi
