63 - Eduards Aleksandrs Johans Veiss 1896-1966
Pamatdati
Statuss - Publicēts| Vārds Uzvārds | Eduards Aleksandrs Johans Veiss |
| Dzīves dati | 1896-1966 |
Apraksts
Profesors Dr. art. ing. Eduards Aleksandrs Johans Veiss
Dzimis 1886. g. 6. jūlijā Rīgā kā uzņēmēja dēls. 1897.–1904. gadā mācījās Rīgas pilsētas reālskolā, 1904.–1911. gadā Rīgas politehniskā institūta Inženierzinātņu fakultātē, ko beidza ar I šķiras būvinženiera diplomu. Pēc tam vienu gadu strādāja V. Lindija ūdensbūvju birojā Frankfurtē pie Mainas, tad atgriezās Rīgā. Sākumā strādā Rīgas-Orlas dzelzceļa pārvaldē, vēlāk inženiera Trompovska birojā. Pirmā pasaules kara dēļ pārcēlās uz Maskavu, kur strādāja George Deshayes & Co būv rmā par konstrukciju biroja vadītāju. Sākot ar 1917. gadu, darbojās kā Būvmehānikas katedras docents uz Maskavu evakuētajā Rīgas politehniskajā institūtā. 1918. gadā atgriezās Rīgā un darbojās jaunajā Baltijas (vēlāk Rīgas) tehniskajā augstskolā. Lielinieku laikā to pārdēvēja par Latvijas tehnisko augstskolu. Pēc lielinieku padzīšanas E. Veiss vadīja būvmehānikas katedru kā vecākais docents, bet pēc 1935. gadā iegūtā inženierzinātņu doktora (Dr. art. ing.) grāda jau kā profesors.
No 1918. līdz 1939. gadam E. Veisam Rīgā bija savs inženieru un arhitektu birojs, ko sākumā viņš vadīja kopā ar prof. P. Kundziņu. Birojs projektēja Daugavgrīvas bāku un Miķeļbāku, Ķuzes šokolādes fabriku, Sarkandaugavas tiltu, cementfabrikas Podragā un Brocēnos, dzelzsbetona noliktavas un krastmalu Eksportostā, kā arī vadīja šos būvdarbus. 1939. gadā prof. E. Veiss pārcēlās uz Vāciju un Lincē pie Donavas projektēja Alpine-Montan dzelzsrūpniecības būves, lidostu Norvēģijā, vadīja fabrikas būvdarbus Bohēmijā.
1936. gada 7. janvārī apprecējās ar zviedrieti Ragna Borghilda Oxenstierna Kamfs, dzim. 1889. gada 22. augustā Tunā, dzīvoja Rīgā, Brīvības ielā 4/6, dz. 29.
Kopš 1945. gada novembra E. Veiss dzīvoja savas otrās dzīvesbiedres dzimtenē Stokholmā. Šeit viņš strādāja kā inženieris konsultants pie rūpniecības ēkām, īpaši ar saspriegtabetonakonstrukcijām. Viņš darbojās arī kā lektors tiltu un ūdens būvju kursos Tehniskajā institūtā Stokholmā. Mira 1966. gada 16. janvārī.
Jāatzīmē, ka jau 1921. gadā inženieris E. Veiss izstrādāja Jūrmalas pilsētas atjaunošanas projektu. Tā vadošā doma: Rīgas Jūrmala ir atpūtas vieta. Ielūkojoties vēsturē, autors secināja, ka jau no 1820. gadiem cilvēki ieradušies šeit atpūtas un ārstniecības nolūkos.
“Apmeklētāju skaita ziņā Rīgas jūrmala pieskaitāma pie vislielākām peldu vietām pasaulē un še sabrauc ļaudis no visas plašās Krievijas ziemeļiem un dienvidiem, neskaitot bezgalīgos rīdzinieku barus, kuri, sevišķi svētdienās, ieņēma katru stūrīti un brīvu vietiņu mežā un jūras malā. Un viss tas vienīgi tādēļ, ka jūrmalas svaigais gaiss atstāj labvēlīgu iespaidu uz katru nogurušu organismu, ja vien viņš to spējīgs panest. 1904. gada Viskrievijas Pirogova kongresā Tērbatas profesors Tšitcs, runādams par dziedniecības vietām, izteicās, ka Rīgas jūrmalas peldu vietas sevišķi ieteicamas slimiem bērniem un nervu slimiem, un ir daudz labākas kā pie Melnās jūras. Var droši sacīt, ka Rīgas jūrmala pilnā mērā saistīja ārstu uzmanību, kas, domājams, būs arī turpmāk.”
Viņa projekts paredzēja turpmāk apbūvējot pilsētas teritoriju, nodalīt rūpniecības rajonus, lai tie neatstāj kaitīgu iespaidu uz peldvietu labierīcībām. Dzīvojamajiem rajoniem jābūt klusākās pilsētas daļās nost no satiksmes trokšņiem, putekļiem un tuvāk dabas skaistumam – šaurā joslā gar jūras piekrasti. Vasarnīcas jāceļ sausās vietās. Meži jāsaudzē. Jāattīsta tirdzniecības centri pie galvenajiem satiksmes ceļiem un šeit vēlams būvēt ēkas vienu pie otras, trijiem stāviem, ērtiem, platiem trotuāriem.
“Administratīvie centri apvienojami vienā ēkā, kura būtu ceļama Majoru jeb Dubultu staciju tuvumā. Šajā ēkā būtu jāapvieno visas pilsētas galvenās iestādes. (...) Rūpniecības iestādēm, izejot no atpūtas principa, Rīgas Jūrmalā nevar būt vietas, izņemot iestādes, kuras pieder un kalpo pilsētas labierīcībai. Vienīgi var pielaist koku noliktavas Lielupes krastos, bet arī tikai pilsētas vajadzībām. Jāveicina sīksaimniecība, kā jūrmalnieku patstāvīgs ienākumu avots, apgādājot vasarniekus ar visu vajadzīgo.
Pirmā vietā jāstāv dziedniecības iestādēm. (...) Nedrīkst aizmirst kultūras, sporta, izpriecas iestādes, kuras, sevišķi sports, pieder pie veselības uzturēšanas līdzekļiem. Vecā labā tradīcija – kūrortu koncerti, teātra izrādes un veselīga izprieca – ir peldu vietas nešķirama daļa. Ļoti izdevīga vieta jūrmala ir dažādām audzināšanas iestādēm, veicinot skolnieku kolonijas. Pussala starp Majoriem ir kā radīta grandiozam sporta centram, ja salu savieno ar gaisa jeb peldošo tiltu. Ja valdība izraks projektēto upes gultni no Valter muižas uz Bulduriem, tad peldošs tilts uz pussalu nebūt netraucēs kuģu satiksmi upē.
Viena no skaistākām vietām ir līkums pret Majoru un Dubultu stacijām, kur jau pirms kara kāds uzņēmējs projektēja būvēt upes vidū restorāciju, kas, jādomā, vakaros uz vēsa ūdens būtu bijusi ļoti iemīļota atpūtas vieta.”
Lielu nozīmi autors piešķīra galvenā satiksmes ceļa izveidei un dzelzceļa elektri kācijai. “Jūras krasts un tuvākā apkārtne ir peldu vietas svētā vieta. Pret to jāizturas ar vislielāko saudzību un uzmanību. Te jāizturas ar lielu gaumi attiecībā pret ceļamām ēkām. Neviena koka te nedrīkst cirst. Nedrīkst būt nevienas liekas būves.”
Tālāk autors iesaka izveidot ūdensvada tīklu, spiedienu uzturot ar elektromotoriem, izveidot sistemātisku kanalizācijas tīklu, iesaka palielināt esošos tirgus ar vēl vienu Buļļos, ielas nevis bruģēt, bet šosēt, celt peldvietas centrā elektrisko staciju, lai būtu moderna elektriskā apgaismošana.
(Veiss E. Rīgas Jūrmalas izbūve. Latvijas Sargs, Nr. 76, 1921. gada 7. aprīlis un Nr. 77, 1921. gada 8. aprīlis, Nr. 80, 1921. gada 12. aprīlis, Nr. 95, 1921. gada 29. aprīlis.)
Mg. hist. A. Radovics
Izmantots:
Leimanis J. Prof. Dr. ing. Eduarda Veisa 70 mūža gadi – Tehnikas Apskats, Nr. 3/11, 1956. gada jūlijs – septembris;
Liniņš J. Piemiņas un atceres – Tehnikas Apskats, Nr. 49–50, 1966. gada janvāris – marts
Profesors Dr. art. ing. Eduards Aleksandrs Johans Veiss
Dzimis 1886. g. 6. jūlijā Rīgā kā uzņēmēja dēls. 1897.–1904. gadā mācījās Rīgas pilsētas reālskolā, 1904.–1911. gadā Rīgas politehniskā institūta Inženierzinātņu fakultātē, ko beidza ar I šķiras būvinženiera diplomu. Pēc tam vienu gadu strādāja V. Lindija ūdensbūvju birojā Frankfurtē pie Mainas, tad atgriezās Rīgā. Sākumā strādā Rīgas-Orlas dzelzceļa pārvaldē, vēlāk inženiera Trompovska birojā. Pirmā pasaules kara dēļ pārcēlās uz Maskavu, kur strādāja George Deshayes & Co būv rmā par konstrukciju biroja vadītāju. Sākot ar 1917. gadu, darbojās kā Būvmehānikas katedras docents uz Maskavu evakuētajā Rīgas politehniskajā institūtā. 1918. gadā atgriezās Rīgā un darbojās jaunajā Baltijas (vēlāk Rīgas) tehniskajā augstskolā. Lielinieku laikā to pārdēvēja par Latvijas tehnisko augstskolu. Pēc lielinieku padzīšanas E. Veiss vadīja būvmehānikas katedru kā vecākais docents, bet pēc 1935. gadā iegūtā inženierzinātņu doktora (Dr. art. ing.) grāda jau kā profesors.
No 1918. līdz 1939. gadam E. Veisam Rīgā bija savs inženieru un arhitektu birojs, ko sākumā viņš vadīja kopā ar prof. P. Kundziņu. Birojs projektēja Daugavgrīvas bāku un Miķeļbāku, Ķuzes šokolādes fabriku, Sarkandaugavas tiltu, cementfabrikas Podragā un Brocēnos, dzelzsbetona noliktavas un krastmalu Eksportostā, kā arī vadīja šos būvdarbus. 1939. gadā prof. E. Veiss pārcēlās uz Vāciju un Lincē pie Donavas projektēja Alpine-Montan dzelzsrūpniecības būves, lidostu Norvēģijā, vadīja fabrikas būvdarbus Bohēmijā.
1936. gada 7. janvārī apprecējās ar zviedrieti Ragna Borghilda Oxenstierna Kamfs, dzim. 1889. gada 22. augustā Tunā, dzīvoja Rīgā, Brīvības ielā 4/6, dz. 29.
Kopš 1945. gada novembra E. Veiss dzīvoja savas otrās dzīvesbiedres dzimtenē Stokholmā. Šeit viņš strādāja kā inženieris konsultants pie rūpniecības ēkām, īpaši ar saspriegtabetonakonstrukcijām. Viņš darbojās arī kā lektors tiltu un ūdens būvju kursos Tehniskajā institūtā Stokholmā. Mira 1966. gada 16. janvārī.
Jāatzīmē, ka jau 1921. gadā inženieris E. Veiss izstrādāja Jūrmalas pilsētas atjaunošanas projektu. Tā vadošā doma: Rīgas Jūrmala ir atpūtas vieta. Ielūkojoties vēsturē, autors secināja, ka jau no 1820. gadiem cilvēki ieradušies šeit atpūtas un ārstniecības nolūkos.
“Apmeklētāju skaita ziņā Rīgas jūrmala pieskaitāma pie vislielākām peldu vietām pasaulē un še sabrauc ļaudis no visas plašās Krievijas ziemeļiem un dienvidiem, neskaitot bezgalīgos rīdzinieku barus, kuri, sevišķi svētdienās, ieņēma katru stūrīti un brīvu vietiņu mežā un jūras malā. Un viss tas vienīgi tādēļ, ka jūrmalas svaigais gaiss atstāj labvēlīgu iespaidu uz katru nogurušu organismu, ja vien viņš to spējīgs panest. 1904. gada Viskrievijas Pirogova kongresā Tērbatas profesors Tšitcs, runādams par dziedniecības vietām, izteicās, ka Rīgas jūrmalas peldu vietas sevišķi ieteicamas slimiem bērniem un nervu slimiem, un ir daudz labākas kā pie Melnās jūras. Var droši sacīt, ka Rīgas jūrmala pilnā mērā saistīja ārstu uzmanību, kas, domājams, būs arī turpmāk.”
Viņa projekts paredzēja turpmāk apbūvējot pilsētas teritoriju, nodalīt rūpniecības rajonus, lai tie neatstāj kaitīgu iespaidu uz peldvietu labierīcībām. Dzīvojamajiem rajoniem jābūt klusākās pilsētas daļās nost no satiksmes trokšņiem, putekļiem un tuvāk dabas skaistumam – šaurā joslā gar jūras piekrasti. Vasarnīcas jāceļ sausās vietās. Meži jāsaudzē. Jāattīsta tirdzniecības centri pie galvenajiem satiksmes ceļiem un šeit vēlams būvēt ēkas vienu pie otras, trijiem stāviem, ērtiem, platiem trotuāriem.
“Administratīvie centri apvienojami vienā ēkā, kura būtu ceļama Majoru jeb Dubultu staciju tuvumā. Šajā ēkā būtu jāapvieno visas pilsētas galvenās iestādes. (...) Rūpniecības iestādēm, izejot no atpūtas principa, Rīgas Jūrmalā nevar būt vietas, izņemot iestādes, kuras pieder un kalpo pilsētas labierīcībai. Vienīgi var pielaist koku noliktavas Lielupes krastos, bet arī tikai pilsētas vajadzībām. Jāveicina sīksaimniecība, kā jūrmalnieku patstāvīgs ienākumu avots, apgādājot vasarniekus ar visu vajadzīgo.
Pirmā vietā jāstāv dziedniecības iestādēm. (...) Nedrīkst aizmirst kultūras, sporta, izpriecas iestādes, kuras, sevišķi sports, pieder pie veselības uzturēšanas līdzekļiem. Vecā labā tradīcija – kūrortu koncerti, teātra izrādes un veselīga izprieca – ir peldu vietas nešķirama daļa. Ļoti izdevīga vieta jūrmala ir dažādām audzināšanas iestādēm, veicinot skolnieku kolonijas. Pussala starp Majoriem ir kā radīta grandiozam sporta centram, ja salu savieno ar gaisa jeb peldošo tiltu. Ja valdība izraks projektēto upes gultni no Valter muižas uz Bulduriem, tad peldošs tilts uz pussalu nebūt netraucēs kuģu satiksmi upē.
Viena no skaistākām vietām ir līkums pret Majoru un Dubultu stacijām, kur jau pirms kara kāds uzņēmējs projektēja būvēt upes vidū restorāciju, kas, jādomā, vakaros uz vēsa ūdens būtu bijusi ļoti iemīļota atpūtas vieta.”
Lielu nozīmi autors piešķīra galvenā satiksmes ceļa izveidei un dzelzceļa elektri kācijai. “Jūras krasts un tuvākā apkārtne ir peldu vietas svētā vieta. Pret to jāizturas ar vislielāko saudzību un uzmanību. Te jāizturas ar lielu gaumi attiecībā pret ceļamām ēkām. Neviena koka te nedrīkst cirst. Nedrīkst būt nevienas liekas būves.”
Tālāk autors iesaka izveidot ūdensvada tīklu, spiedienu uzturot ar elektromotoriem, izveidot sistemātisku kanalizācijas tīklu, iesaka palielināt esošos tirgus ar vēl vienu Buļļos, ielas nevis bruģēt, bet šosēt, celt peldvietas centrā elektrisko staciju, lai būtu moderna elektriskā apgaismošana.
(Veiss E. Rīgas Jūrmalas izbūve. Latvijas Sargs, Nr. 76, 1921. gada 7. aprīlis un Nr. 77, 1921. gada 8. aprīlis, Nr. 80, 1921. gada 12. aprīlis, Nr. 95, 1921. gada 29. aprīlis.)
Mg. hist. A. Radovics
Izmantots:
Leimanis J. Prof. Dr. ing. Eduarda Veisa 70 mūža gadi – Tehnikas Apskats, Nr. 3/11, 1956. gada jūlijs – septembris;
Liniņš J. Piemiņas un atceres – Tehnikas Apskats, Nr. 49–50, 1966. gada janvāris – marts
Atsauces
Papildinājumi
