64 - Ivans Gončarovs 1812-1891

Rakstnieks Ivans Aleksandovičs Gončarovs

Kopš 1880. gada jūnija vasarās Dubultos vasarnīcu īrēja krievu rakstnieks I. A. Gončarovs. Šajā laikā viņam bija 67 gadi un viņš brauca uz Jūrmalu 8 gadus pēc kārtas. Te rakstnieks ne tikai atpūtās, bet arī gatavoja rakstus žurnāliem un mācīja rakstīt un rēķināt trim sava kalpotāja bērniem. V. Spaskis, kurš satikās ar Gončarovu Dubultos,  atmiņās piemin, ka „viņš dzīvoja atsevišķā vasarnīcā ar trim mirušā kalpotāja bērniem, kurus visur ņēma sev līdzi, aizkustinoši par tiem rūpēdamies”. Viņa kalpotājs kurzemnieks Karls Treilguts (Карл Трейльгут) bija negaidīti miris, un Gončarovs uzņēmās rūpes par viņa trim nepilngadīgajiem bērniem un atraitni.

Dubultus Gončarovs apraksta vēstulēs draugiem. Piemēram, vēstulē 1883. gada 14. jūnijā draugam, galvaspilsētas juristam A. F. Koni: „Ko es Jums varu teikt par Dubultiem? Te vēl nav sākusies sezona, pat mūzika sāks spēlēt tikai no 15.-tā, t.i., aizparīt. Pār visu jūru guļ biezi mākoņi, kas ber lietu un kauc no dusmām, ka jādod vieta siltumam. Bet pagaidām auksti, nepatīkami, dubļaini; mājas, kas bija ziemā slēgtas, vēl pilnas mitruma un puvuma smakas. Es aizņēmu to pašu būdiņu (хлевушек) pie latvieša Poseļa, bet visu māju, lai kāds neapmetas virs galvas (..). Guļu augšā, kur sausāk, turklāt esmu slims, atvedu šurp gripu un bronhītu – un tikai tagad, pēc trim vannām Cimmermaņa [vannu] iestādē, klepoju mazāk. Naktīs ir nepatīkami, auksti, verandā es tikai reizi dzēru tēju.”

Arī nākamajā gadā viņš juties līdzīgi. Vēstulē K. R. (Konstantinam Romanovam – vienam no spilgtākajiem valdošā Romanovu nama pārstāvjiem) 1884. gada 27. jūnijā Gončarovs raksta: „No sākuma bija auksti, jūra staigāja pa debesīm, nežēlīgi aplaistot gan zemi, gan jūru, manā Palazzo bez krāsnīm vajadzēja satīties pledā.” Vēstulē viņš pauž klaji nacionālus uzskatus: „Bet no sava balkoniņa es redzu caur kokiem, kā pazib visas šīs tautības, visvairāk latvieši un ebreji jeb vienkārši žīdi. Latviešu ir tik daudz, cik viļņu jūrā. Nelabi metas, kad atrodies viņu pūlī – tieši kā papuasi zem cara Mikluho-Maklaja jeb karaībi. (..) Žīdi šeit, kā jau vienmēr, iespiežas visur. Tas ir kaut kāds vispasaules cements, bet ne savienojošs, kā tas pienākas cementam, bet ēkas pamatusgraujošs. Viņi ir gan atslēdznieki, gan šveicari, gan kurpnieki un tirgo, ar ko vien pagadās, par zaudējumu, protams, ne tikai latviešu, bet arī vācu rūpniecībai! Ai, es baidos, ka tos šeit nesasit!”

Arī 1888. gada 8. augustā vēstulē Konstantinam Romanovam viņš turpina gausties: „Bet es, pēc iepriekšējo gadu piemēra, atsitos šurp, uz Dubultiem, bet ne prieka dēļ. Vasara apmānīja mūs visus gan šeit, gan Pēterburgā. Lieti, aukstums, reizēm skaidras, bet tad atkal aukstas dienas, ar svaigu vēju no jūras. Vasarnīca, kur es apmetos, – visa koku ielenkumā, liels ēnains dārzs: cik labi būtu tādā villā kaut kur Bosfora krastā vai pie Komas ezera. Bet man kurina katru dienu, labi, ka ir krāsns! Runā, ka arī šeit bija karstas dienas: es nepamanīju, acīmredzot vecīšiem karsti nemēdz būt, bet tikai silti, un arī tad ne no saules, bet vairāk no priedes malkas.”[1]

Gončarovs vienmēr apmetās vienā vasarnīcā uz Kungu ielas (tag. Blaumaņa iela[2]), latvieša Poseļa mājā. Vasarnīca bija šaura, auksta, bet toties ne pārāk dārga. „Man ir 6 istabas,”– ironiski viņš aprakstīja savu „rezidenci” Katrīnai Nikitenko, – „vienā gulta, bet otrā skapis ar veļu, trešajā karafe, 4.-tajā tabakdoze kabatas lakata lielumā, 5.-tajā Vasja, 6.-tajā zābaki. Lejā, parādes apartamentos, izvietojies sieviešu personāls”.

Izbrauca jūnija sākumā un atgriezās Krievijā augustā. Ja pieturējās labs laiks, centās uzturēties ilgāk. Māja bija šķirbaina, no visiem stūriem pēc kārtas pūta caurvēji un pēc tā, no kurienes pūš, varēja nojaust par vēju maiņu. Reizēm pusvasara pagāja, kamēr beidzot iestājās labs laiks, un tad no „torņa” – tā viņš sauca savu otro stāvu – nebija tik slikti: pavisam līdzās, virs balkona karnīzes no rīta dziedāja bezdelīgas, bet caurvēji patīkami atsvaidzināja telpu smacīgā pēcpusdienā.[3]

Pēdējo reizi Gončarovs ar saviem apgādājamiem izbrauca uz Dubultiem 1888. gadā un apmetās Stricka namā Marienbādes ielā 35. „Redziet, kā es te dzīvoju; labam papagailim būtu slikti, bet kaimiņiem liekas, ka manas telpas ir pārāk greznas,”– viņš žēlojās pazīstamiem. Vienīgais attaisnojums – liels, ēnains dārzs, kas iziet uz upi. Sevišķi labi tur bija bērniem – bija kur spēlēt paslēpes.[4]