66 - Juris Radovics 1865-1945
Pamatdati
Statuss - PublicētsVārds Uzvārds | Juris Radovics |
Dzīves dati | 1865-1945 |
Apraksts
Juris Radovics
Juris Radovics dzimis Zemītes pagasta Damšļu mājās 1865. gada 14. septembrī (v. st. 22. septembrī) astoņu bērnu ģimenē. Pārnācis uz Rīgu, izmācījās par kalēju un no 1889. gada 27. maija līdz 1890. gada 10. martam strādāja Pistonu un patronu fabrikā, bij. „Sellier & Bellot”. Pēc tam strādāja Šteinerta kalēju darbnīcā kā atslēdznieks, bet no 1892. gada 1. jūlija līdz 1894. gada 8. martam par portjē (šveicaru) viesnīcā „Deutsches Haus” (Rīgā, Brīvības ielā 31 (agr. 7), Dzirnavu ielas stūrī). 1899. gada 14. martā apprecēja Vilhelmīni Annu Ertak (1879. g. 13. janvāris – 1961. g. 24. marts). 1900. gada 7. janvārī piedzima meita Erna (mir. 1929. g. Indijā), bet 1909. gada 26. martā dēls Haralds Alberts. Pēc ģimenes leģendas pāris gadu laikā Juris sakrāja prāvu maisiņu zelta naudas un 1906. gada 28. martā nopirka par 4500 rubļiem nekustamo īpašumu ar 6 mājām Slokas ielā 12 (vēlāk Baznīcas iela 30) un Upes ielā 1. Līdz ar to viņš kļuva par Vec-Dubultu komūnas locekli, vēlāk bija arī komūnas vadītājs.
1910. gadā Juris no Ernesta Seberiņa par 4000 rbļ. iegādājās otru nekustamo īpašumu Karlsbādes ielā (tag. Dubultu prospekts 7), kur ierīkoja viesnīcu „Eiropa”. Bez tam Juris bija arī trīs alus brūžu pārstāvis: baronam Firksam piederošā „Waldschlosschen”, „Tannheizer” un Iļģuciema. Otrā sētā bija uzbūvēta alus pildītava: 6 pajūgi katru dienu izvadāju alu pa Rīgas jūrmalu. JaunBulduros Vidus prospektā 28 viņš īrēja Valdšleshenas alus darītavas alus noliktavas pagrabu.
1912. gadā Juris gandrīz zaudēja dzīvību: „Dubultu Valdšloshena restorācijas turētājs Georgs Radovics brauca ar malkas vezumu pār Babīt ezera ledu. Ledus lūza, un zirgs ar visu vezumu noslīka. Pašam Radovicam palaimējās vēl pašā beidzamā acumirklī nolēkt no vezuma un tā izglābties no redzamas nāves.” (Nelaimes atgadījums uz Babīt ezera. Latviešu Avīzes, 1912. gada 25. februāris).
Pirmā pasaules kara laikā viņš zaudēja savu mantu: sētā novietotos būvmateriālus nozaga apkārtējie iedzīvotāji, bet viesnīcas un restorāna inventāru izvazāja cauri pilsētai ejošo armiju karavīri.
Laikrakstā „Baltijas Ziņas” minēts, ka 1918. gada maijā, tātad vācu varas periodā, Juris bija ievēlēts Rīgas Jūrmalas pārvaldes komisijā par VecDubultu pārzini.
Bermonta armijas iebrukuma laikā 1919. gadā Juris Radovics vadīja ugunsdzēsēju pretošanos, par ko 1927. gada novembrī tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru (ordeņa kavalieris).
Rakstā „Jūrmalnieki atbruņo Bermonta kuģi” ("Jūrmala", 1999. gada 11. novembris) intervēts Majoru ugunsdzēsēju komandas virsnieka Voldemāra Kaspara Legzdiņa dēls Helmūts Legzdiņš. Viņš atklāj, ka pie viņa tēva radinieka Pauļa Blūmfelda Majoros, kurš tolaik bijis ugunsdzēsēju skrejošās nodaļas komandiera palīgs un pieredzējis cara armijas seržants, ieradies viens no Rēzeknes pulka virsniekiem un aicinājis palīdzēt padzīt bermontiešus. Majoru ugunsdzēsēju komandā tolaik skaitījās 22 ugunsdzēsēji. Tika izziņota trauksme, it kā Jaundubultos būtu izcēlies ugunsgrēks. Pēc V. K. Legzdiņa pavēles vīri sapulcējās, paslēpuši ieročus zem rokas ūdenspumpjiem. Viņiem pievienojušies arī iedzīvotāji un pat Dubultu baznīcas mācītājs Jānis Opss. Bermontiešu galvenie spēki koncentrējās Dubultu kokzāģētavā, tomēr viena izlūkgrupa devās uz Dubultu šaurumu, kur atradās nocietināts bermontiešu priekšpostenis, kas bloķēja Dubultus no jūras un upes puses. Otra grupa pulcējās pie ugunsdzēsēju depo ēkas Lienes ielā 2, Majoros. Ap pulksten septiņiem no rīta ugunsdzēsēji pamanījuši, ka no Jelgavas puses tuvojas bermontiešu kuģis „Mītava”, pielādēts ar sešām haubicēm, granātām, ložmetējiem un citiem karamateriāliem. Lai gan visi domājuši, ka kuģis apstāsies Dubultos, tas tomēr nolēma pietauvoties pie Majoru steķiem.
Tobrīd ugunsdzēsējiem bija pievienojies smagais fūrmanis Niedrītis. Ugunsdzēsēji paņēmuši viņa ratus, ar stiepli tiem piestiprinājuši notekcauruli un ar to cauri krūmiem mērķēja uz tuvojošos kuģi. Legzdiņa tēvs perfekti pārvaldīja vācu valodu, tāpēc uz kuģa esošajiem devis komandu – ja nepadosies, tad gāzīs virsū uguni un laidīs kuģi upes dibenā. Ar šautenēm pat izdevies raidīt tādu kā brīdinājuma blīkšķi. To dzirdot, uz kuģa pacelts baltais karogs, un tas padevies gūstā.
Tad ugunsdzēsējiem vajadzējis pārģērbties par bermontiešiem, lai tiktu garām Dubultu šaurumā izveidotajiem priekšposteņu nostiprinājumiem un nokļūtu tuvāk pretinieku pozīcijām Dubultu kokzāģētavā. Turpat, kapsētas rajonā, jau atradās Rēzeknes pulka kaujinieku grupa. Pārģērbušies jūrmalnieki ar trofeju lielgabaliem, ložmetējiem, munīciju un baltu virsnieka zirgu priekšgalā devās garām bermontiešu postenim pie Dubultu steķa stūra. Mazākā kļūdīšanās varēja kļūt ugunsdzēsējiem liktenīga. Manevrs izdevies.
Pēc tam no Vecdubultu kapsētā uzstādītiem lielgabaliem bermontieši saņēma pamatīgu šāviņu krusu un bija spiesti atstāt savas pozīcijas.
Par šo kauju epizodi Legzdiņam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, bet, kad prezidents Kārlis Ulmanis pasniedza tikko dibināto Viestura ordeni ar pirmo kārtas numuru, viņš esot, Legzdiņam acīs skatīdamies, teicis: „To, ko jūs esat izdarījuši, tas nav ne ar zeltu, ne ar sudrabu samaksājams.”
Droši vien arī Juris Radovics piedalījās šajā pārdrošajā ugunsdzēsēju manevrā un par to saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.
No 1906. līdz 1929. gadam Juris Radovics bija Rīgas Jūrmalas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs, arī goda priekšsēdētājs. 1908. gadā piedalījās Viskrievijas ugunsdzēsības kongresā Sanktpēterburgā, kopā ar kundzi sēdēja blakus kņazam Orlovam, Šeremetjevam.
No 1920. līdz 1922. gada vasarai Juris bija Rīgas Jūrmalas pilsētas domnieks. 1924. gadā pilsētas valde viņam atļāva būvēt peldu kabīnes jūras krastā starp Jūras un Admirāļu ielām. Saglabājies pat projekts, bet nav nekādu ziņu, vai kabīnes tika uzceltas.
Pēc kara Juris atjaunoja viesnīcas darbību. Ģimenē populārs bija nostāsts, ka rakstnieks Eduards Virza ar auto reiz esot uzbraucis un nogāzis lieveni ar uzrakstu „Viesnīca „Eiropa””. Pēc tam mākslinieks Civis esot uzzīmējis karikatūru avīzei „Aizkulises”, ka vectēvs sēž krogā ar jūrmalnieka cepurīti un nospeķotu žaketi. 1925. gada 13. maijā pilsētas valde viņam atļāva turēt viesnīcas restorānā biljardus un automātisko mūzikas instrumentu.
1931. gada 29. janvārī viņš savu viesnīcu ar gruntsgabalu Mellužu ielā 3 pārdeva Aleksandram Rullim. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 9. novembrī visas sešas viņa ēkas Slokas ielā 30 tika nacionalizētas, ļaujot Jurim ar ģimeni dzīvot pus dzīvoklī.
Juris nomira 1945. gada 21. decembrī, atdusas Jaundubultu kapsētā.
Juris Radovics
Juris Radovics dzimis Zemītes pagasta Damšļu mājās 1865. gada 14. septembrī (v. st. 22. septembrī) astoņu bērnu ģimenē. Pārnācis uz Rīgu, izmācījās par kalēju un no 1889. gada 27. maija līdz 1890. gada 10. martam strādāja Pistonu un patronu fabrikā, bij. „Sellier & Bellot”. Pēc tam strādāja Šteinerta kalēju darbnīcā kā atslēdznieks, bet no 1892. gada 1. jūlija līdz 1894. gada 8. martam par portjē (šveicaru) viesnīcā „Deutsches Haus” (Rīgā, Brīvības ielā 31 (agr. 7), Dzirnavu ielas stūrī). 1899. gada 14. martā apprecēja Vilhelmīni Annu Ertak (1879. g. 13. janvāris – 1961. g. 24. marts). 1900. gada 7. janvārī piedzima meita Erna (mir. 1929. g. Indijā), bet 1909. gada 26. martā dēls Haralds Alberts. Pēc ģimenes leģendas pāris gadu laikā Juris sakrāja prāvu maisiņu zelta naudas un 1906. gada 28. martā nopirka par 4500 rubļiem nekustamo īpašumu ar 6 mājām Slokas ielā 12 (vēlāk Baznīcas iela 30) un Upes ielā 1. Līdz ar to viņš kļuva par Vec-Dubultu komūnas locekli, vēlāk bija arī komūnas vadītājs.
1910. gadā Juris no Ernesta Seberiņa par 4000 rbļ. iegādājās otru nekustamo īpašumu Karlsbādes ielā (tag. Dubultu prospekts 7), kur ierīkoja viesnīcu „Eiropa”. Bez tam Juris bija arī trīs alus brūžu pārstāvis: baronam Firksam piederošā „Waldschlosschen”, „Tannheizer” un Iļģuciema. Otrā sētā bija uzbūvēta alus pildītava: 6 pajūgi katru dienu izvadāju alu pa Rīgas jūrmalu. JaunBulduros Vidus prospektā 28 viņš īrēja Valdšleshenas alus darītavas alus noliktavas pagrabu.
1912. gadā Juris gandrīz zaudēja dzīvību: „Dubultu Valdšloshena restorācijas turētājs Georgs Radovics brauca ar malkas vezumu pār Babīt ezera ledu. Ledus lūza, un zirgs ar visu vezumu noslīka. Pašam Radovicam palaimējās vēl pašā beidzamā acumirklī nolēkt no vezuma un tā izglābties no redzamas nāves.” (Nelaimes atgadījums uz Babīt ezera. Latviešu Avīzes, 1912. gada 25. februāris).
Pirmā pasaules kara laikā viņš zaudēja savu mantu: sētā novietotos būvmateriālus nozaga apkārtējie iedzīvotāji, bet viesnīcas un restorāna inventāru izvazāja cauri pilsētai ejošo armiju karavīri.
Laikrakstā „Baltijas Ziņas” minēts, ka 1918. gada maijā, tātad vācu varas periodā, Juris bija ievēlēts Rīgas Jūrmalas pārvaldes komisijā par VecDubultu pārzini.
Bermonta armijas iebrukuma laikā 1919. gadā Juris Radovics vadīja ugunsdzēsēju pretošanos, par ko 1927. gada novembrī tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru (ordeņa kavalieris).
Rakstā „Jūrmalnieki atbruņo Bermonta kuģi” ("Jūrmala", 1999. gada 11. novembris) intervēts Majoru ugunsdzēsēju komandas virsnieka Voldemāra Kaspara Legzdiņa dēls Helmūts Legzdiņš. Viņš atklāj, ka pie viņa tēva radinieka Pauļa Blūmfelda Majoros, kurš tolaik bijis ugunsdzēsēju skrejošās nodaļas komandiera palīgs un pieredzējis cara armijas seržants, ieradies viens no Rēzeknes pulka virsniekiem un aicinājis palīdzēt padzīt bermontiešus. Majoru ugunsdzēsēju komandā tolaik skaitījās 22 ugunsdzēsēji. Tika izziņota trauksme, it kā Jaundubultos būtu izcēlies ugunsgrēks. Pēc V. K. Legzdiņa pavēles vīri sapulcējās, paslēpuši ieročus zem rokas ūdenspumpjiem. Viņiem pievienojušies arī iedzīvotāji un pat Dubultu baznīcas mācītājs Jānis Opss. Bermontiešu galvenie spēki koncentrējās Dubultu kokzāģētavā, tomēr viena izlūkgrupa devās uz Dubultu šaurumu, kur atradās nocietināts bermontiešu priekšpostenis, kas bloķēja Dubultus no jūras un upes puses. Otra grupa pulcējās pie ugunsdzēsēju depo ēkas Lienes ielā 2, Majoros. Ap pulksten septiņiem no rīta ugunsdzēsēji pamanījuši, ka no Jelgavas puses tuvojas bermontiešu kuģis „Mītava”, pielādēts ar sešām haubicēm, granātām, ložmetējiem un citiem karamateriāliem. Lai gan visi domājuši, ka kuģis apstāsies Dubultos, tas tomēr nolēma pietauvoties pie Majoru steķiem.
Tobrīd ugunsdzēsējiem bija pievienojies smagais fūrmanis Niedrītis. Ugunsdzēsēji paņēmuši viņa ratus, ar stiepli tiem piestiprinājuši notekcauruli un ar to cauri krūmiem mērķēja uz tuvojošos kuģi. Legzdiņa tēvs perfekti pārvaldīja vācu valodu, tāpēc uz kuģa esošajiem devis komandu – ja nepadosies, tad gāzīs virsū uguni un laidīs kuģi upes dibenā. Ar šautenēm pat izdevies raidīt tādu kā brīdinājuma blīkšķi. To dzirdot, uz kuģa pacelts baltais karogs, un tas padevies gūstā.
Tad ugunsdzēsējiem vajadzējis pārģērbties par bermontiešiem, lai tiktu garām Dubultu šaurumā izveidotajiem priekšposteņu nostiprinājumiem un nokļūtu tuvāk pretinieku pozīcijām Dubultu kokzāģētavā. Turpat, kapsētas rajonā, jau atradās Rēzeknes pulka kaujinieku grupa. Pārģērbušies jūrmalnieki ar trofeju lielgabaliem, ložmetējiem, munīciju un baltu virsnieka zirgu priekšgalā devās garām bermontiešu postenim pie Dubultu steķa stūra. Mazākā kļūdīšanās varēja kļūt ugunsdzēsējiem liktenīga. Manevrs izdevies.
Pēc tam no Vecdubultu kapsētā uzstādītiem lielgabaliem bermontieši saņēma pamatīgu šāviņu krusu un bija spiesti atstāt savas pozīcijas.
Par šo kauju epizodi Legzdiņam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, bet, kad prezidents Kārlis Ulmanis pasniedza tikko dibināto Viestura ordeni ar pirmo kārtas numuru, viņš esot, Legzdiņam acīs skatīdamies, teicis: „To, ko jūs esat izdarījuši, tas nav ne ar zeltu, ne ar sudrabu samaksājams.”
Droši vien arī Juris Radovics piedalījās šajā pārdrošajā ugunsdzēsēju manevrā un par to saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.
No 1906. līdz 1929. gadam Juris Radovics bija Rīgas Jūrmalas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs, arī goda priekšsēdētājs. 1908. gadā piedalījās Viskrievijas ugunsdzēsības kongresā Sanktpēterburgā, kopā ar kundzi sēdēja blakus kņazam Orlovam, Šeremetjevam.
No 1920. līdz 1922. gada vasarai Juris bija Rīgas Jūrmalas pilsētas domnieks. 1924. gadā pilsētas valde viņam atļāva būvēt peldu kabīnes jūras krastā starp Jūras un Admirāļu ielām. Saglabājies pat projekts, bet nav nekādu ziņu, vai kabīnes tika uzceltas.
Pēc kara Juris atjaunoja viesnīcas darbību. Ģimenē populārs bija nostāsts, ka rakstnieks Eduards Virza ar auto reiz esot uzbraucis un nogāzis lieveni ar uzrakstu „Viesnīca „Eiropa””. Pēc tam mākslinieks Civis esot uzzīmējis karikatūru avīzei „Aizkulises”, ka vectēvs sēž krogā ar jūrmalnieka cepurīti un nospeķotu žaketi. 1925. gada 13. maijā pilsētas valde viņam atļāva turēt viesnīcas restorānā biljardus un automātisko mūzikas instrumentu.
1931. gada 29. janvārī viņš savu viesnīcu ar gruntsgabalu Mellužu ielā 3 pārdeva Aleksandram Rullim. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 9. novembrī visas sešas viņa ēkas Slokas ielā 30 tika nacionalizētas, ļaujot Jurim ar ģimeni dzīvot pus dzīvoklī.
Juris nomira 1945. gada 21. decembrī, atdusas Jaundubultu kapsētā.