108 - Polerubju māja

Cirka akrobāti Polerubes

Pie Majoru un Jūrmalas ievērojamākajiem cilvēkiem jāpieskaita brāļi Polerubes. Viņu dzīves gaita netrūka asi pavērsieni, tomēr viņi nesa pasaulē Latvijas vārdu tik grūtā nodarbē kā cirka akrobāti.

Brāļi piedzima Rīgā turīga tirgotāja Grūbes ģimenē - Ludvigs 1890. gada 16. augustā un Teodors 1893. gada 1. novembrī. Jau pirmajā skolas gadā nomira māte, tēvs sāka dzert un notērēja visus līdzekļus. Reiz Rīgā, noskatoties kādā atlētu izrādē, arī viņi nolēma kļūt par tādiem. Tas notika vēl pirms Pirmā pasaules kara un tajā laikā atlētisms nepastāvēja kā sporta kategorija un spēkavīri uzstājās cirkā. Mājās brāļi atkārtojot redzēto, tad gāja vērot nodarbības Rīgas 2. atlētu klubā. Jau pēc gada viņi jau varēja doties līdzi kādai ceļojošai trupai uz Tērbatu, kur sākumā izpildīja vieglus uzdevumus, pamazām pārejot uz grūtākiem.  Sekoja pirmais kontrakts ar Krievijas cirku “Isako”, ar kuru kopā viņi apceļoja visas Krievijas pilsētas, līdz nonāca Zviedrijā. Pēc gada treniņa brāļi jau sniedza pašu izgudrotu oriģināltriku. Vēl pēc 4 gadiem viņi devās uz ASV, sākot savu pasaules karjeru. Visur viņi uzstājās kā latvieši.

Ar cirka priekšnesumiem brāļi Polerubes apbrauca vairāk kā divas reizes ap zemeslodi, iemācījās 7 valodas, bet varēja sarunāties 11 valodās. Protams, viņi mācījās pie daudziem speciālistiem, bet galīgo slīpējumu guva pie austrāliešu speciālista ģimnastikas profesora Stronga. Pa visiem gadiem viņiem gadījās tikai divi nelaimes gadījumi, nokrītot no 12 un 14 metru augstuma, tomēr bez nopietnām sekām. Abi brāļi 1926. gadā filmējās kinofilmā "Melnais ienaidnieks", kuru uzņēma kinosabiedrība "African Trest Company".

Tikai 1928. gadā viņi atgriezās Latvijā un uzstājās Liepājā, tad Rīgā. Lai gan Polerubēm Rīgā, Jūrmalas gatvē 101 piederēja māja (tagad senā apbūve nojaukta un uzceltas Imantas mikrorajona daudzdzīvokļu mājas), 1928. gadā Centrālā Zemes ierīcības komisija viņiem par dzimtu apstiprināja zemes gabalu Nr. 86F Rīgas Jūrmalā, Majoros, Jomas ielā 16.  Skaistajā vasarnīcā, ar gaumi iekārtotajā rakstāmistabā atradās daudzas atlētu un ģimnastikas fotogrāfijas, daži mūzikas instrumenti un ārzemju priekšmeti no Āfrikas, Indijas, starp tiem Austrālijas bumerangs, kas pirkts tieši no iedzimtajiem. Kāds maharadža Indijā uzaicinājis abus akrobātistus savā pilī un pēc priekšnesumiem uzdāvinājis viņiem paprāvu briljantu, kuru maharadžam bijuši pilna sauja.

Nākošā gada vasarā brāļi Polerubes bija redzami vingrojam pludmalē ar partneri kinohronikā Nr. 6, ko filmēja “Pēdējā Brīža” filmu nodaļas vadītājs Kraucs. Hronika ir saglabājusies. 1930. gada augustā Teodors 38 gadu vecumā  apprecējās ar 23 gadīgo rēvijas mākslinieci Antoniju Indriksoni no Majoriem. Pēc diviem gadiem – 1932. gada 12. jūlijā Rīgā viņiem piedzima meitiņa Ilze Belona. Tolaik viņi dzīvoja Kalnciema ielā 33-5. Dēls Mariss Georgs piedzima 1939. gada 1. jūlijā.

1931. gada jūlijā brāļi uzstājās Mascotte kafejnīcā turpat Majoros. Tagad katru gadu vasaras Polerubes pavadījā Majoros. 1932. gadā viņi presei stāstīja, ka mūsu pludmale ir skaistākā pasaulē. Kad priekšpusdienās abi brāļi parādījās pludmalē, visi apbrīnoja viņu brīnišķīgo muskulatūru un kapara brūno ādu. Viņu skatuves “nagla” bija “dubultkrusts”, kādu tikai viņi mācēja veikt. Bez abiem brāļiem, viņu atrakcijā 1933. gadā ņēma dalību arī divas daiļavas — Teodora sieva Antonija un Helēne no Reinas krastiem, tātad Vācijas.

Pienāca valstij liktenīgas 1940. gads. Viņu īpašumi tika nacionalizēti, tomēr okupanti ļāva Polerubēm dzīvot Majoru mājā. Ļāva arī darboties kā cirka akrobātiem. Avīzē “Sarkanais Sports” minēts, ka Oktobra revolūcijas svētku lielajā gājienā Polerube pārstāvēs arodbiedrību fizkultūriešu priekšnesumu darbiniekus. Visās 1941. gada Rīgas cirka programmās viņi uzstājās kā Teddy-Jonny ar uzvedumu Jautrie jūrnieki. Grūtie partervingrojumi šeit nepārtrauktā virknē vijās ar asprātībām un humoru. Viņu priekšnesumi ar tīro un nekļūdīgo izpildījumu vienmēr guva vispārēju atzinību. Tomēr 1941. gada 25. februārī Ludvigs izmantoja izdevību un izbrauca “kā vācietis” uz Vāciju.

Vācu okupācijas laikā Teodors turpināja uzstāties Rīgas cirkā – tagad ar pseidonīmu Indrikons. Priekšnesumā piedalījās arī viņa mazā meitiņa ar partera vingrojumiem un stepu.

Kara beigās 1944. gada aprīlī Teodors ar ģimeni pameta dzimteni un jau 1945. gadā uzstājās Kopenhāgenas Šūmaņa cirkā (Skansenā) kā “Trīs Indriksoni”. Tie bija Teodors ar kundzi un Benedikts Malnacis. Viņi apbraukāja ziemeļu zemes, plānojot uzstāties arī Stokholmas “Nöjesfältet”. Šajā laikā Kopenhāgenas ielās jau varēja redzēt tautiešus ar latviešu nozīmēm, dzirdēt latviešu valodu. Dānijā 25 bēgļu nometnēs atradās 1000-12000 latviešu. Diemžēl tos, kas neprata dāņu valodu, vietējie iedzīvotāji tūlīt uzskatīja par vāciešiem un slikti pret viņiem izturējās.

Dānija kļuva par izejas bāzi daudzām turnejām pašu mājās un citās Eiropas valstīs. Polerubes ģimene guva ievērību ar saviem trapeces numuriem zem cirka kupola. Sākumā uzdevumus veica Teodors ar Antoniju, trešam partneram bieži mainoties. Vēlāk trijotne pieņēma skatuves vārdu The Three Indriksons (Trīs Indriksoni), kas ir Antonijas dzimtais vārds. Meita Ilze turpināja izkopt savas step dejas akrobātiskā līmenī, līdztekus gatavojoties karjerai trapezā un jau pēc dažiem gadiem atvietoja māti.

Sevišķu popularitāti “Trīs Indriksoni” ieguva Anglijā, uzstājoties arī pazīstamajā vecajā teātrī Līdsā. Tomēr gadi gāja un 1956. gadā ģimene vienojās atvadīties no rampas gaismas, jo Teodoram tuvojās pensijas gadi, lai gan viņš vēl arvien spēja veikt grūtos uzdevumus zem cirka kupola.

Ilze Polerude apmetās uz dzīvi Helsingērā pie Eresunda - šaurākajā vietā starp Dāniju un Zviedriju. Teodors Polerūbe ar savu dzīvesbiedri mūža nogali pavadīja Kopenhāgenā.

Mg.hist. Ainārs Radovics