118 - Zivju žāvētavas "Cerība" vieta

Zvejas sabiedrība „Cerība”

Interesanti atzīmēt, ka pirms 1. pasaules kara Rīgas jūrmalā visas zvejas tiesības piederēja muižniekiem, kas tās tālāk iznomāja dižvadu stūrmaņiem, kuriem arī piederēja vads, laiva un griežamā muca, par ko stūrmanis ņēma 3 daļas no loma. Līdzīgs stāvoklis palika arī Latvijas laika sākumā, jo zvejniekiem pašiem nebija vajadzīgās zvejas ierīces un tie bija spiesti pie agrākiem stūrmaņiem kalpot kā algādži. Ar šādu stāvokli nevarēja samierināties Dubultu zvejnieki, kas ar Jāni Dubeltu priekšgalā „sacēlās” un 1920. gadā nodibināja īpašu neorganizētu dižvadu draudzi un iegādāja zvejniecības rīkus. 1930. gadā Dubultu zvejnieki noorganizējās un nodibināja zvejniecības sabiedrību „Cerība”.[1]

To reģistrēja 1931. gada 20. oktobrī Rīgas apgabaltiesa kā kooperatīvu sabiedrību Zvejas sabiedrība „Cerība” ar valdes sēdekli Dubultos.[2] Tolaik to dēvēja par vienu no īpatnējākiem kopdarbības pasākumiem. Tajā apvienojās viena zvejas draudze — 17 biedru. Zvejoja kopā un lomus dalīja uz dalībnieku skaitu, atskaitot apstrādāšanas, pārdošanas un sabiedrības pārvaldes izdevumus. Zvejas piederumi bija sabiedrības kopīpašums, bet tīkli piederēja katram personīgi. Sabiedrība zvejoja ar dižvadu. Parasti zvejas sezona sākās septembrī un beidzās aprīlī. Vasarās daļa zvejnieku apzvejoja Lielupes ūdeņus. Sabiedrības tiešā darbības iecirknī (no Lielupes grīvas līdz Kaugurciemam pie Slokas) pagājušā zvejas sezonā darbojās 10 zvejas draudzes, no kurām tikai divas zvejas ražu apstrādāja un pārdeva kopīgi.[3] Sabiedrība galvenām kārtām zvejoja reņģes, kuras pārstrādāja un pārdeva Rīgas konservu fabrikām šprotu izgatavošanai. Daļu ražas pārdeva arī tieši uz vietas.

Nākošajā gadā „Cerība” nolēma celt Dubultos priekšzīmīgu zivju žāvētavu. Zemkopības ministrijai iesniedza apstiprināšanai jaunceļamās žāvētavas projektu un lūgumu izsniegt arī pabalstu žāvētavas būvei.[4] Ministrija viņus atbalstīja ar 4000.- Ls, bet pilsētas valde un dome palīdzēja iegūt zemes gabalu jūras kāpās Robežu ielas ( tag. Kļavu iela) un jau 1933. gada 31. oktobrī jauno zivju žāvētavu atklāja un iesvētīja.[5] Tika paredzēts, ka žāvētava sagatavos tirgum augstvērtīgu preci: 208—260 tūkstošu žāvētu reņģu diennaktī.

Sakarā ar jauno likumu par kopdarbības sabiedrībām un savienībām, visām kopdarbības sabiedrībām 1938. gadā bija jāpāriet uz jauniem nomālstatūtiem. Reizē ar to paredzēja arī nosacīt katrai sabiedrībai savu darbības rajonu un apvienot sabiedrības, kas atrodas netālu viena no otras un kurām ir vienādi zivju izvietošanas apstākļi. Zvejas sabiedrību „Kaija” Mellužos un zvejas sabiedrību „Austrums” Dubultos apvienoja ar Dubultu zvejas sabiedrību „Cerība”[6], nosaucot par Rīgas Jūrmalas zvejnieku sabiedrību. Valdē ievēlēja J. Dubeltu (priekšsēdētājs), O. Rozi, A. Leontjevu, A. Pleci un R. Irbi.[7]

Vada zveja ir viens no smagākiem zvejas veidiem un prasa daudz darbaspēka un pūļu. Lai racionalizētu un atvieglotu šo zvejas darbu, pēc apvienošanas „Cerība” ar zemkopības ministrijas atbalstu stājās pie aizvada mehāniskās elektriskās velkamās ierīces izgatavošanas. Palīdzību aizdevuma veidā sniedza arī Zemes banka, aizdodot 2000.- Ls. Agrāko 4 cilvēku vietā, kas bija mazākais skaits vada vilkšanai, tad būtu iespējams iztikt jau ar vienu cilvēku. Taču problēmu radīja apstāklis, ka elektromotora darbināšanai nepieciešamā strāva jāņem no kādas elektrisko vadu līnijas, jeb šāda līnija speciāli jāierīko.[8] Paredzēja, ka to būs iespējams darbināt arī ar parasto motoru un tā izmaksās ap 5400 latu.[9] Pilsētas valde sabiedrībai nāca pretī un ierīkoja 1 km garu elekrības līniju.[10]

Jaunais izgudrojums ienesa grūtajā vadu zvejnieku darbā veselu apvērsumu, jo šādas ierīces, kur vadu velk malā ar mašīnu,  citur pasaulē vēl nebija pazīstamas. Izgudrojumu aizsargāja 1938. gadā patentu valdē. lerīces projekta izstrādāšana un pārbaude, kaut arī tā bija vienkārša, tomēr prasīja ilgāku laiku. Viens mašīnas komplekts ar izbīdāmu divriteņa asi, elektromotoru un citiem piederumiem svēra 500 kg un izmaksāja Ls 2800.—. Strāvu ierīču dzinējiem 3 zirgspēku ūdensdrošam „Siemens” elektromotoram ar 940 apgriezieniem minūtē deva 1 km garumā uzbūvēta gaisa līnija. Motoru pieslēdza pie vadiem, kuriem bija 380 voltu spriegums. Tīklu spiningus izgatavoja inž. O. Zeiberta uzraudzībā, firmā „Deičmans un Potreki”, bet ķetas un bronzas atlējumus a/s „Vairogs” lietuvēs.[11]

Arī šis projekts attaisnojās: zvejojot ar elektrisko dižvadu jūrā, 2 dienās Dubultu zvejnieku sabiedrībai „Cerība” bija tik bagātīga reņģu un vimbu zveja, kāda pēdējā laikā nebija pieredzēta. Zvejnieki izvilka 2 dienās ik dienas ap 1000 kg zivju uz loma, kuru vērtība bija ap Ls. 1400.- [12]

Zvejnieku sabiedrības “Cerība” zivju žāvētas ēka

     Ēkas projektu 1933. gada 12. jūnijā izstrādājis ievērojamais funkcionālisma stila arhitekts Aleksandrs Klinklāvs (1899-1982), tomēr arhitektūras ziņā divslīpu jumta koka ēka ne ar ko neizceļas. Vēstures arhīvā glabājas ēkas būvniecības tāme uz 7 lapām. Kopējā darbu summa 8411 Ls un 11 sant., aprēķinu veica vecākais tehniķis J. Strauss, pārbaudīja vecākais inženieris E. Frizendorfs, caurskatīja būvniecības pārvaldes tehniķis E. Stepiņš 1933. gada 2. jūnijā.

     Ēku atklāja un iesvētīja 1933. gada 31. oktobrī un līdz mūsdienām tā nav saglabājusies. 20. gs. 60. gados līdzās bij. "Cerības" zivju žāvētavas vietai uzcēla glābšanas staciju.

     Kā 1984. gadā stāstīja Majoros dzīvojošā Natālija Klīve, līdz 1956. gadam cita zivju žāvētava atradās Slokas ielā 18 (tur 1959. gadā uzbūvēja sadzīves pakalpojumu ēku – A. R.). Žāvēja līcī nozvejotās butes, reņģes, lučus, brētliņas, mencas[1].

     Mg. hist. Ainārs Radovics