164 - Jāņa Dreifelda māja

Uz Slokas un Ievu ielas stūra atradās Dreifelda gruntsgabals Slokas ielā 29 (IV-6-77), uz kura 1936. gadā viņš uzcēla divstāvu māju. Padomju laikā tās otrajā stāvā dzīvoja Ozolu ģimene, kuru dēlu Raimondu Ozolu (1964) mēs pazīstam kā vijoļspēles virtuozu. Tēvs Maigonis Ozols bija skaņu režisors Latvijas Radio, māte Valentīna Ozola dzim. Dubra - klavierspēles skolotāja, māsa Ligita Ozola - pianiste. Raimonds precējies ar vijolnieka Haralda Birznieka meitu, vijolnieci Dainu Birznieci.

1980. gadu sākumā māja tika nojaukta, un tās vietā pāri Ievu ielai 1980. gados uzcelta četrstāvu dzīvojamā māja.  

Kas mums zināms par Dreifeldiem?

Kad 1907. gadā mira Juris Dreifelds, viņš atstāja savu gruntsgabalu mantojumā Jānim Dreifeldam. Viņa gruntsgabals redzams uz 1906./07 gada plāna. Pēc atgriešanās no Pēterburgas, pirmās brīvvalsts laikā Jānim (1878–1941) Slokas ielā 29 atradās būvmateriālu veikals. Laulībā ar Emiliju (1892–1950) piedzima dēls Viktors (1.04.1914. St. Pēterburgā), kurš beidza Viļa Olava komercskolu Rīgā un studēja agronomiju Latvijas Universitātē. 1941. gadā viņš apprecējās ar Zentu Bergmani, un piedzima dēli – Juris un Jānis. Okupācijas gadā Viktors vadīja lauksaimniecību Sesavas pagastā – kā lauku saimnieku viņu neiesauca armijā. 1944. gadā devās trimdā uz Vāciju, Braunšveigas nometni. Tad strādāja Beļģijā ogļu raktuvēs. Piedzima dvīnīši Ruta un Pēteris. 1951. gadā ieceļoja Kanādā, strādāja zelta raktuvēs, pēc 4 gadiem Toronto – Ontario Hydro kā celtnieks. Kad noslīka dēls Pēteris, Viktors sāka slimot un neatlabis nomira 2006. gada 8. augustā. Atdusas Jorkas kapos.1

Stāsta Līvija Veģe dzim. Mačēns: " Koku šķirotājs Arnolds Dreifelds (1916. gada 9. janvārī, Pēterpillī) bija pārbraucis no Krievijas ar iekrātu naudu un atvēris kokmateriālu veikalu. Tikko [Jānis] Dreifelds 1936. gadā uzcēla divstāvu māju Slokas ielā 29, Mačēni apmetās tur, otrajā stāvā, dienvidu pusē. Ziemeļu puses dzīvokli izīrēja vēlāk [1940. g.] - vācu/poļu Švecheimera ģimenei. Jaunās mājas 1. stāvā bija veikals un īpašnieku dzīvoklis, bet plašajā gruntsgabalā nojume kokmateriāliem. Bija ļoti labi cilvēki. Piederēja zirgi, kundze Nellija (1911. gada 23. septembrī, Ventspilī) turēja cūkas.

Arī Smārdē Dreifeldiem bija zemes īpašums. Reiz medībās viņš nošāva trīs gulbjus, atnesa uz sētu, bet kaimiņi teica, ka tas ir ļoti slikti. Vēlāk dubultnieki runāja, ka tāpēc visus trīs aizveda uz Sibīriju (Jāni, Emīliju un Ligitu). Augšstāvā bija vēl viena maza istabiņa, kurā izsūtīšanas rītā gulēja dēls Viktors (1919. gada 8. jūnijā, Ļeņingradā). Nākamajā rītā viņš aizbrauca uz Jelgavu."2

Pēc Latvijas okupācijas J. un E. Dreifeldu meita Ligita (1926–2006) pirmoreiz tika izsūtīta uz Sibīriju 1941. gadā kopā ar tēvu un māti. 1948. gadā viņa saņēma atļauju atgriezties Latvijā, bet 1949. gada 25. martā tika izsūtīta vēlreiz. Tur viņa iepazinās un apprecējās ar Aivaru Kalnieti (1931). Viņu meita Sandra Kalniete (dz. 22.12.1952. KPFSR Tomskas apgabala Kolpaševas rajona Toguras ciemā) ir mākslas zinātniece, politiķe, rakstniece un diplomāte, mākslas teorijas zinātņu maģistre (1996), Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece (1988), Latvijas vēstniece ANO (1993–1995) un Francijā (1997–2002), Latvijas ārlietu ministre (2002–2004), Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas (no 2009).718 Autore grāmatām „Latvju tekstilmāksla” (1989), „Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām. Viņi lūza” (2000), „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” (2001, 2006, 2018), kas izdota 16 valodās – latviešu, vācu, franču, čehu, itāļu, dāņu, zviedru, krievu, angļu, sāmu, flāmu, somu, albāņu, arābu, japāņu, poļu un spāņu. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris 2013. gadā to iestudēja izrādē.

Mg. hist. A. Radovics