20 - Georga Rudzīša savrupmāja

Jau kopš 19. gadsimta Jūrmala ir bijusi iemīļota apmešanās un atpūtas vieta gan inteliģencei, gan turīgiem cilvēkiem. Tomēr atmiņas par viņiem vairumā gadījumu ir izgaisušas, atstājot vietu izplūdušām leģendām un neskaidriem minējumiem. Viens no tiem ir skaistais savrupnams netālu no Dzintaru koncertzāles. Līdz šim mums bija zināms tikai tas, ka to projektējis ievērojamais arhitekts Eižens Laube, bet nebija skaidrs, kam ēka piederēja.

       Stāsts par majestātisko namu ar kolonādi Dzintaru prospektā 18 jāsāk ar veiksmīgo kāpostu tirgotāju Miķeli Rudzīti, kas 19. gs. vidū ienāca Rīgā no Skultes kā jauns puisis. 1863. gadā viņš jau dibināja kāpostu apstrādāšanas fabriku, kura savā pastāvēšanas laikā izauga par slavenu un grandiozu uzņēmumu. Tā ražojumi bija tālu pazīstami jau pirms 1. pasaules kara. Pēc Miķeļa nāves uzņēmumu pārņēma dēls Georgs (1870-1935). 1934. gada 29. decembrī Rudzītis mira. Uzņēmumu mantoja viņa dēls Ernests , bet 1940. gadā sarkanie okupanti uzņēmumu nacionalizēja.

Rudzītis bija divas reizes precējies. Pirmajā laulībā bērnu nebija, bet otrajā laulībā ar aktrisi Jūliju Zutleri viņš kļuva par patēvu viņas meitai Mildai (1902-1961). Jūlija Zultere, dzim. Lank (Lange), bija kādreiz populārā Rīgas latviešu teātra un Interimteātra aktrise un uzstājās ar skatuves vārdu Jūlija Vītols-Lanka. Viņas nelaiķa vīrs Jānis Zulters arī bija aktieris, ar skatuves vārdu Jānis Vītols, viņam piederēja viesnīca un restorāns “Rīga”.

Jūlijas meita Milda jau skolas gados Maldoņa ģimnāzijā aizrāvās ar dziedāšanu un rokdarbiem. Kā viena no pirmajām iestājās Latvijas konservatorijā. 1921. gada 24. janvārī 17 gadu vecumā apprecējās ar 32 gadus veco Rīgas I. iecirkņa policijas priekšnieku Jāni Alfrēdu Langenfeldu (1888-194?). Tomēr 1925. gada 31. martā viņi noslēdza priekšlaulības līgumu, atceļot laulāto mantas kopību.

Patēvam Georgam Rudzītim piederēja vairākas vasarnīcas Bulduros. 1924. gadā viņš uz sievas Jūlijas vārda iegādājās īpašumu Dzintaros, 1927. gadā pasūtīja arhitektam Eiženam Laubem projektu un 1929. gadā ēka bija uzcelta. Izmaksāja ap 2 miljonus rubļu. Jūlija tā paša gada 9. jūlijā Dzintaros mira.

Kad 1934. gada beigās 29. decembrī nomira patēvs Rudzītis, Milda jau 1935. gada janvārī Dzintaru māju ierakstīja uz sava vārda zemesgrāmatā. Tātad, Rudzītis viņai to novēlēja vēl dzīvs būdams. Kāpēc? Atbildi, kaut ne visai precīzu, var atrast 2012. gada 18. augusta televīzijas raidījumā “Ielas garumā. Dzintaru prospekts Jūrmalā”: “Rudzītis esot bijis liels mākslas cienītājs un ēkas augšstāvā ierīkojis skatuvīti ar papjē-mašē dekorācijām. Pats sēdējis pa turku modei uz paklāja un uz skatuves uzstājusies operdziedātāja Elza Žebrsanska, kurai netālu bijusi vasarnīca. Viņa dziedāja viņam par prieku, par labu honorāru. Un dejojusi Edīte Pfeifere - tā laika baleta prīma. Vēlāk Pfeifere ieguva šo māju kā dāvinājumu.” Precizējot – skaisto ēku viņš uzdāvināja Mildai Langenfeldei.

Tajā laikā viņa jau bija slavas zenītā sniedzot koncertus un dziedot Nacionālajā operā, radiofonā, kā arī koncertējot ārzemēs – Varšavā, Vīnē, Budapeštā. Brīvajā laikā viņa iekārtoja Dzintaru māju – to rotāja sakšu, franču, ķīniešu, japāņu un angļu porcelāna kolekcijas, kristāla un sudraba vāzes un trauki, milzīgi paklāji, bronzas lustras un spoguļsienas. Mājai viņa izšuvuma tehnikā uz zila atlasa gatavoja lielu gobelēnu “Zemūdens valstība”. Ģimenē bija meita Renāte Melita (1923) un dēls Leonhards Alfrēds (1930). Mākslas dēļ laulāto starpā radās nesaskaņas un 1937. gada decembrī viņi šķīrās. Milda bija mantojusi arī vecāku viesnīcu un 1938. gadā mainīja tirdzniecības reģistrā viesnīcas firmas nosaukumu uz “Viesnīca “Rīga” M. Langenfelds”.

Šķirtais vīrs 1941. gada martā izceļoja uz Vāciju, kur kara laikā mira nacistu koncentrācijas nometnē. Bet Milda kara beigās izceļoja uz Vāciju un pēc kara koncertēja gandrīz visās latviešu nometnēs. Pēc tam kopā ar bērniem izceļoja uz Austrāliju, kur kādu laiku vadīja savu dziedāšanas studiju un koncertēja turienes latviešiem. Melburnā viņai piederēja liels izīrējams viesību nams “Esquire”. Mira 1961. gada 13. oktobrī pēc smagas slimošanas ar ļaundabīgo audzēju.

Ēku Dzintaros padomju okupācijas vara 1940. gadā nacionalizēja. Vācu okupācijas laikā 1942.-1943. gadā tajā dzīvoja reihskomisāra lauksaimniecības šefa Martina Matīsena ģimene. Viņa meita atpazina māju no savām bērnības dienu fotogrāfijām, kad viesojās Latvijā pirms kādiem 20 gadiem.

Pēc kara skaistajā namā Dzintaru prospektā 18 iekārtoja dzemdību namu. Galvenais ārsts bija Raimonds Ozoliņš, viens no četriem brāļiem ārstiem Ozoliņiem. Te ir piedzimušas vairākas pēckara Jūrmalas paaudzes. Vēlāk ēkā darbojās Jūrmalas pilsētas Centrālās slimnīcas ceturtā - grūtniecības pataloģijas nodaļa, ko vadīja Anita Brūvele. Ēku aprakstījis Zigmunds Skujiņš romānā „Vīrietis labākajos gados” (1975), bet tās greznā halle, plašās kāpnes un krāšņais interjers redzams arī Rīgas kinostudijas pēc tāda paša nosaukuma 1977. gadā veidotajā filmā

1994. gadā māju atguva dziedones dēls Leonhards Alfrēds un ātri to pārdeva. Nama īpašnieki mainījās diezgan bieži, līdz to 2010. gadā to iegādājās “Jaunā Viļņa” producents Aleksandrs Senhmans, ar ieceri tur izveidot Jaunā Viļņa rezidenci. Ģeopolitistu iemeslu dēļ plāns nerealizējās, un tagad ēku rekonstruē jauni īpašnieki no Latgales. Pie sienu un griestu zīmējumu autentiskas atjaunošanas strādā profesionāli restauratori. Vienīgi žogs ir modernizēts un tagad būs bez saimnieka iniciāļiem “GR”.

Teksts: Mg. hist. Ainārs Radovics

Georgs Rudzītis (1870-1935)