206 - Bornhauptu māja
Pamatdati
Statuss - Publicēts| Objekts | divstāvu (arī ar jumta stāvu) |
| Objekta tips | Dzīvojamās ēkas |
| Nosaukums | Bornhauptu māja |
| Atrašanās vieta | Blaumaņa iela 22 |
| Īpašnieka veids | Privātpersona |
| Kadastrs |
Apraksts
Ēku cēlis Karls Fridrihs fon Bornhaupts - veiksmīgs arheologs un numismāts ar teologa izglītību, dzimis 1802. gadā. Studiju laikā 1823. gadā Tērbatas universitātē viņš dibināja "Fraeternis Rigensis" korporāciju, 1839. gadā apprecējās ar baronesi Annu Katarīni fon Heikelhovenu (Ann Katharina von Huickelhoven, 1806-1891) un savā mājā Rīgā dibināja privāstskolu, bet 1838. gadā Rīgā tika uzņemts Vēstures un senatnes pētītāju biedrībā. 1844. gada 21. jūlijā piedzima meita Šarlote.
Turpmāk viņš piedzīvoja veiksmīgu karjeru. 1857. gadā pie viņa griezās ietekmīgi vecāki un rīdzinieki ar priekšlikumu viņa vadīto skolu pārveidot par sagatavošanas skolu studijām tehniskajās augstskolās. Tas bija veiksmes stāsts: no 1862. līdz 1881. gadam viņš vadīja Rīgas Politehnikuma priekšskolu, kas sagatavoja nākamos studentus. Par nopelniem viņam tika piešķirts Svētā Vladimira IV šķiras ordenis.
1841. gadā viņš tika ievēlēts biedrības Muzeja inspektora amatā, un gandrīz pusgadsimta garumā līdz pat savai nāvei pildīja šī amata pienākumus. K. Bornhaupts bija atbildīgais par visu muzejā ienākošo un izejošu priekšmetu un kolekciju apriti, inventarizāciju un sistematizāciju. Gandrīz pus gadsimtu viņš bija vadošais Baltijas arheologs. Viņš ir daudzu arheoloģijai, kā arī numismātikai veltītu rakstu autors. K. Bornhaupts bija arī Krievijas arheologu biedrības, Rīgas Dabaspētnieku biedrības un Literāri praktiskās pilsoņu biedrības biedrs. Bez tam viņš bija Krievu arheologu biedrības loceklis, darbojās Rīgas Dabaspētnieku biedrībā, Literāri praktiskajā pilsoņu biedrībā, bija Rīgas Doma muzeja psrmais inspektors.
K. Bornhards mira 1889. gadā Rīgā, bet viņa Dubultu vasarnīcā turpināja dzīvot meita Šarlote. Par šo laiku saglabājies viens blēņu stāsts:
Dubultnieks Kaspars Irbe dienasgrāmatā rakstīja: „Lasot Skaidrītes dotās nerātnās anekdotes, ienāca prātā tēva stāstījums no seniem laikiem par blakus esošā īpašuma saimnieci fon Bornhaupta freileni. Tas noticis tēva jaunībā. Bornhaupta freilene pieņēmusi jaunu, skaistu kučieri, mana tēva draugu. Kādu dienu saimniece likusi istabmeitai Pīkstnieku Paulīnei kučieri iesaukt pie sevis. Kad kučieris iegājis, tad freilene, jau labi gados, gulējusi izģērbusies gultā un metusi kučierim ar roku nepārprotamā nolūkā, lai guļas blakus. Kučieris izmucis ārā, par ko ticis atlaists. Kučieris draudzējies ar istabas meitu un, prom iedams, paņēmis no freilenes nakts skapīša greznu, ādu pārvilktu, samtu oderētu kastīti, kurā atradušies 12 dažāda lieluma gumijas fallusi. Vajadzīgā momentā tie izšļākuši arī šķidrumu, atgādinot ejakulāciju. Vēl vecumā Pīkstnieku Paulīne stāstīja, ka, kārtojot freilenes gultu, viņa atradusi zem spilvena fallusu. Freilene teikusi: Ach! Das ist mein Gummi-puppchen! – Tā mana gumijas lellīte.” (13.12.77.)
"Baltijas valstu vēstures un senlietu biedrības" 614. sanāksmē 1897. gada 14. maijā paziņoja, ka Šarlote Bornhauptas jaunkundzes muzejam uzdāvinājusi dragūna zobenu ar misiņa stieples vijuma rokturi. ("Düna Zeitung", 1897.06.05.)
Pirms Pirmā pasaules kara Šmithenu ēku noīrēja mācītājs F. Šmithens un vēlāk tur atradās meiteņu pansija. No šī laika saglabājušās foto pastkartes un ilustrācijas ģimnāzijas grāmatā.
Lūk, ko par to rakstīja Kaspars Irbe: „Es kā mazs bērniņš mīlēju pie mūsu dārza vārtiem skatīties, kā meitenes, zēni nāca mājās no mācībām uz internātu, kurš atradās mums blakus esošajās mājās. (5.4.83.) Stipro [Pirmā pasaules kara 1915. gada] kauju laikā gulējām blakus, Bornhauptes mājas pagrabā. Viņa nebaidījās un gulēja savās istabās pie siltas krāsns. Nāca no otras mājas mūs apraudzīt. Ar vecākiem runāja vācu valodā. Manai mātei teica – lai būtu kāda valdība – tikai ne latviešu. Viņa manu māti skaitīja par vācieti. Viņa bija no vācu patriciešiem. (11.10.77.) (10.11.88.) Kad [Bermonta armijas iebrukuma laikā] sāka stiprāk šaudīties, tad devāmies slēpties Bornhaupta freilenes blakus esošo māju pagraba telpā. Kādas naktis tur gulējām arī. Bija jau stipri auksts. Atceros, ka Bornhaupta freilene nāca apprasīties, kā mēs jūtamies. Viņa guļot, muguru piespiedusi siltai krāsnij. (26.4.64.)”
Pēc Šarlotes nāves 1926. gada 2. jūnijā, īpašums piederēja sabiedriskai organizācijai: „Bērni no kolonijām atgriežas Rīgā. Svētdien savā vasaras kolonijā sieviešu palīdzības korpusa dāmu komiteja bija sarīkojusi savas bērnu vasaras kolonijas bērnu atvadu svētkus. Kolonija atrodas jaukā vietā, Dubultos, Dārza ielā 5, jūras un meža tuvumā. Tur šovasaru mitinājušies pavisam 76 bērni divās maiņās, vienas audzinātājas pārraudzībā. Kolonijas vadītāja E. Strautiņa. Koloniju uztur ar Sociālās apgādes summām un bērnus tanī uzņem pilnīgi par brīvu.”
1937. gada 19. maijā Bornhauptas mantiniekiem apstiprināja žoga būvprojektu.
Otrā pasaules kara laikā K. Irbe dienasgrāmatās rakstīja: „Spāņi grib nākt dzīvot vācu skolā. Kārto dārzu. (19.9.43.) Pašlaik lieliski remontē Bornhauptes mājas, jo tie grib tur dzīvot. (17.10.43.)”
Kasparts Irbe rakstīja: "1974. gadā sēta tika noplēsta. Celtnieki nozāģēja pie bij. vārtiem lielo kļavu. Pie tās ģimnāzijas gados un vēlāk mīlēju atspiedies novērot pa ielu staigājošos vasarniekus. (14.8.74.) 1977. gadā blakus esošā skola galīgi nojauca starpžogu. (16.4.77.), kad asfaltējapaplašināja ielu. (6.5.85.) Uz gruntsgabala robežas uzcēla šķūni. (17.1.89.)”
Padomju laikā ēkā atradās Republikāniskās profesionāli-tehniskās skolas Jūrmalas filiāle. Skolu vadīja direktore Ruta Mālere. Te mācījās nākamie pavāri, konditori un pārdevēji. Skolu absolvējis pazīstamais pavārs, Lielupes restorāna „36. līnija” šefpavārs un līdzīpašnieks Lauris Aleksejevs, arī vairāku Saeimu deputāts Kārlis Leiškalns. Katru gadu šo skolu beidza vairāk nekā 100 audzēkņu.
Celtni nojauca 2012. gadā. Izrādījās, ka zem tapetēm uz sienām bija uzlīmētas vācu avīzes no 1885. gada, kas ļauj datēt šo ēku. Ēkas fasādē bija cilnis ar eņģeļa tēlu, bet tas jau pazuda naktī, kad ēka sabruka, to nemākulīgi nojaucot. 2015. gadā šajā vietā uzcēla līdzīga apjoma ēku, varētu pat teikt - kopiju.
Mg. hist. A. Radovics
Ēku cēlis Karls Fridrihs fon Bornhaupts - veiksmīgs arheologs un numismāts ar teologa izglītību, dzimis 1802. gadā. Studiju laikā 1823. gadā Tērbatas universitātē viņš dibināja "Fraeternis Rigensis" korporāciju, 1839. gadā apprecējās ar baronesi Annu Katarīni fon Heikelhovenu (Ann Katharina von Huickelhoven, 1806-1891) un savā mājā Rīgā dibināja privāstskolu, bet 1838. gadā Rīgā tika uzņemts Vēstures un senatnes pētītāju biedrībā. 1844. gada 21. jūlijā piedzima meita Šarlote.
Turpmāk viņš piedzīvoja veiksmīgu karjeru. 1857. gadā pie viņa griezās ietekmīgi vecāki un rīdzinieki ar priekšlikumu viņa vadīto skolu pārveidot par sagatavošanas skolu studijām tehniskajās augstskolās. Tas bija veiksmes stāsts: no 1862. līdz 1881. gadam viņš vadīja Rīgas Politehnikuma priekšskolu, kas sagatavoja nākamos studentus. Par nopelniem viņam tika piešķirts Svētā Vladimira IV šķiras ordenis.
1841. gadā viņš tika ievēlēts biedrības Muzeja inspektora amatā, un gandrīz pusgadsimta garumā līdz pat savai nāvei pildīja šī amata pienākumus. K. Bornhaupts bija atbildīgais par visu muzejā ienākošo un izejošu priekšmetu un kolekciju apriti, inventarizāciju un sistematizāciju. Gandrīz pus gadsimtu viņš bija vadošais Baltijas arheologs. Viņš ir daudzu arheoloģijai, kā arī numismātikai veltītu rakstu autors. K. Bornhaupts bija arī Krievijas arheologu biedrības, Rīgas Dabaspētnieku biedrības un Literāri praktiskās pilsoņu biedrības biedrs. Bez tam viņš bija Krievu arheologu biedrības loceklis, darbojās Rīgas Dabaspētnieku biedrībā, Literāri praktiskajā pilsoņu biedrībā, bija Rīgas Doma muzeja psrmais inspektors.
K. Bornhards mira 1889. gadā Rīgā, bet viņa Dubultu vasarnīcā turpināja dzīvot meita Šarlote. Par šo laiku saglabājies viens blēņu stāsts:
Dubultnieks Kaspars Irbe dienasgrāmatā rakstīja: „Lasot Skaidrītes dotās nerātnās anekdotes, ienāca prātā tēva stāstījums no seniem laikiem par blakus esošā īpašuma saimnieci fon Bornhaupta freileni. Tas noticis tēva jaunībā. Bornhaupta freilene pieņēmusi jaunu, skaistu kučieri, mana tēva draugu. Kādu dienu saimniece likusi istabmeitai Pīkstnieku Paulīnei kučieri iesaukt pie sevis. Kad kučieris iegājis, tad freilene, jau labi gados, gulējusi izģērbusies gultā un metusi kučierim ar roku nepārprotamā nolūkā, lai guļas blakus. Kučieris izmucis ārā, par ko ticis atlaists. Kučieris draudzējies ar istabas meitu un, prom iedams, paņēmis no freilenes nakts skapīša greznu, ādu pārvilktu, samtu oderētu kastīti, kurā atradušies 12 dažāda lieluma gumijas fallusi. Vajadzīgā momentā tie izšļākuši arī šķidrumu, atgādinot ejakulāciju. Vēl vecumā Pīkstnieku Paulīne stāstīja, ka, kārtojot freilenes gultu, viņa atradusi zem spilvena fallusu. Freilene teikusi: Ach! Das ist mein Gummi-puppchen! – Tā mana gumijas lellīte.” (13.12.77.)
"Baltijas valstu vēstures un senlietu biedrības" 614. sanāksmē 1897. gada 14. maijā paziņoja, ka Šarlote Bornhauptas jaunkundzes muzejam uzdāvinājusi dragūna zobenu ar misiņa stieples vijuma rokturi. ("Düna Zeitung", 1897.06.05.)
Pirms Pirmā pasaules kara Šmithenu ēku noīrēja mācītājs F. Šmithens un vēlāk tur atradās meiteņu pansija. No šī laika saglabājušās foto pastkartes un ilustrācijas ģimnāzijas grāmatā.
Lūk, ko par to rakstīja Kaspars Irbe: „Es kā mazs bērniņš mīlēju pie mūsu dārza vārtiem skatīties, kā meitenes, zēni nāca mājās no mācībām uz internātu, kurš atradās mums blakus esošajās mājās. (5.4.83.) Stipro [Pirmā pasaules kara 1915. gada] kauju laikā gulējām blakus, Bornhauptes mājas pagrabā. Viņa nebaidījās un gulēja savās istabās pie siltas krāsns. Nāca no otras mājas mūs apraudzīt. Ar vecākiem runāja vācu valodā. Manai mātei teica – lai būtu kāda valdība – tikai ne latviešu. Viņa manu māti skaitīja par vācieti. Viņa bija no vācu patriciešiem. (11.10.77.) (10.11.88.) Kad [Bermonta armijas iebrukuma laikā] sāka stiprāk šaudīties, tad devāmies slēpties Bornhaupta freilenes blakus esošo māju pagraba telpā. Kādas naktis tur gulējām arī. Bija jau stipri auksts. Atceros, ka Bornhaupta freilene nāca apprasīties, kā mēs jūtamies. Viņa guļot, muguru piespiedusi siltai krāsnij. (26.4.64.)”
Pēc Šarlotes nāves 1926. gada 2. jūnijā, īpašums piederēja sabiedriskai organizācijai: „Bērni no kolonijām atgriežas Rīgā. Svētdien savā vasaras kolonijā sieviešu palīdzības korpusa dāmu komiteja bija sarīkojusi savas bērnu vasaras kolonijas bērnu atvadu svētkus. Kolonija atrodas jaukā vietā, Dubultos, Dārza ielā 5, jūras un meža tuvumā. Tur šovasaru mitinājušies pavisam 76 bērni divās maiņās, vienas audzinātājas pārraudzībā. Kolonijas vadītāja E. Strautiņa. Koloniju uztur ar Sociālās apgādes summām un bērnus tanī uzņem pilnīgi par brīvu.”
1937. gada 19. maijā Bornhauptas mantiniekiem apstiprināja žoga būvprojektu.
Otrā pasaules kara laikā K. Irbe dienasgrāmatās rakstīja: „Spāņi grib nākt dzīvot vācu skolā. Kārto dārzu. (19.9.43.) Pašlaik lieliski remontē Bornhauptes mājas, jo tie grib tur dzīvot. (17.10.43.)”
Kasparts Irbe rakstīja: "1974. gadā sēta tika noplēsta. Celtnieki nozāģēja pie bij. vārtiem lielo kļavu. Pie tās ģimnāzijas gados un vēlāk mīlēju atspiedies novērot pa ielu staigājošos vasarniekus. (14.8.74.) 1977. gadā blakus esošā skola galīgi nojauca starpžogu. (16.4.77.), kad asfaltējapaplašināja ielu. (6.5.85.) Uz gruntsgabala robežas uzcēla šķūni. (17.1.89.)”
Padomju laikā ēkā atradās Republikāniskās profesionāli-tehniskās skolas Jūrmalas filiāle. Skolu vadīja direktore Ruta Mālere. Te mācījās nākamie pavāri, konditori un pārdevēji. Skolu absolvējis pazīstamais pavārs, Lielupes restorāna „36. līnija” šefpavārs un līdzīpašnieks Lauris Aleksejevs, arī vairāku Saeimu deputāts Kārlis Leiškalns. Katru gadu šo skolu beidza vairāk nekā 100 audzēkņu.
Celtni nojauca 2012. gadā. Izrādījās, ka zem tapetēm uz sienām bija uzlīmētas vācu avīzes no 1885. gada, kas ļauj datēt šo ēku. Ēkas fasādē bija cilnis ar eņģeļa tēlu, bet tas jau pazuda naktī, kad ēka sabruka, to nemākulīgi nojaucot. 2015. gadā šajā vietā uzcēla līdzīga apjoma ēku, varētu pat teikt - kopiju.
Mg. hist. A. Radovics
Atsauces
Papildinājumi
Pielikumi
