223 - Sanatorija "Dzirkstele"

     Brīvvalsts laikā šeit atradās pansija "Helvetia", bet pēc valsts okupācijas - 1941. gadā sanatorija "Dzirkstele". Nav zināms, kad uzcelta jaunā ēka. 1996. gadā te darbojās sanatorija "Edinburga", bet 1995. gadā šo pašvaldības īpašumu nodeva privatizācijai. 2000. gadā LR valdība nolēma to saglabāt valsts īpašumā, 2006. gadā tas tika nodots privatizācijai, kas tomēr nenotika.

     Pievienotais Egila Lukjanska stāsts ir rakstnieka fantāzija.

     Mg. hist. A. Radovics

EGILS LUKJANSKIS. TICI VAI...

Sieviete spogulī

Pēkšņi no drausmīgām bailēm pilnīgi sastingu. Spogulī es redzēju, ka pavisam neticamā kārtā man aiz muguras stāv loti skaista, tumšmataina, baltās drānās tērpusies meitene. Pārvarējis pirmo pārsteigumu, strauji pagriezos. Neviena gan nebija. Atkal paskatījos spogulī. Meitene joprojām stāvēja...

Patiesībā tas bija šausmīgi un ļoti nesaprotami. Šā gada marta pirmās trīs nedēļas, ārstējot dažas vecas un ielaistas kaites, pavadīju Jūrmalas sanatorijā Edinburga. Dzīvojamā māja atrodas Jūras ielā 49 un salīdzinājumā ar pārējām sanatorijai piederošajām vecajām vasarnīcas ēkām ir jauna, modema celtne ar visām iespējamām ērtībām.

Jau pirmajā vakarā es tur jutos ļoti neomulīgi. Nepārtraukti bija tāda sajūta, it kā bez manis vienistabas luksusa numurā tomēr atrastos vēl kāds cilvēks. Savā mūžā ne reizi neesmu ticējis nevienam spoku stāstam, ne ari kādam citam mistiskam notikumam, lai gan acīmredzot tādi tomēr pastāv, kā pastāv daudzas citas pagaidām vēl neizskaidrojamas parādības un notikumi.

Kad atrados dzīvojamā telpā, man gandrīz nepārtraukti magnetolā skanēja radio vai kasešu mūzika, vakaros skatījos satelīta televīzijas programmas, bet dienā, kad biju beidzis visas ārstnieciskās procedūras, sēdos pie galda un rakstīju. Neatlika laika citām blakus domām, taču reizi pa reizei gandrīz vai fiziski sajutu, ka tomēr kāds mani visu laiku uzmanīgi novēro un zināmā mērā pat iespaido. Atceroties, cik man ir gadu, cik reižu dzīves laikā ir traumēta galva un cik bīstamā ātrumā negribot tuvojas neizbēgamā smadzeņu atmiekšķēšanās, neko daudz neuztraucos, savu dīvaino sajūtu rašanos pierakstīdams jau iepriekš minētajiem cēloņiem.

Taču trešās dienas vakars mani burtiski satrieca ar gluži neticamo atgadījumu, kuru piedēvēt manam ne īpaši labajam veselības stāvoklim ir ārkārtīgi grūti. Ejot vakariņās uz divsimt metru tālāk atrodošos ēdnīcu, pārģērbos ielas drēbēs, uzliku galvā cepuri un paskatījos spogulī. Pēkšņi no drausmīgām bailēm pilnīgi sastingu. Spogulī es redzēju, ka pavisam neticamā kārtā man aiz muguras stāv ļoti skaista, tumšmataina, baltās drānās tērpusies meitene. Pārvarējis pirmo pārsteigumu, strauji pagriezos. Neviena gan nebija. Atkal paskatījos spogulī. Meitene joprojām stāvēja, un viņas neparasti skaistā seja un lielās acis bija tik pilnas skumju, ka šķita - tur sakoncentrējušās vai visas pasaules sāpes un izmisums.

Apmulsis un pilnīgi satriekts, aizgāju vakariņās, visu laiku nepārtraukti domādams, ka jūku prātā, jo sāk jau rādīties šizofrēniski murgi un halucinācijas. Taču nākamajā vakarā viss atkārtojās. Apstājoties spoguļa priekšā, sev blakus atkal redzēju tagad vēl spilgtāk izteiktu jaunās meitenes attēlu. Varēju just, ka viņa ir laba, nelaimīga un ļoti vēlas man kaut ko pateikt, bet ko īsti, to es nezināju. Tā tas turpinājās katru vakaru. Es pie viņas zināmā mērā sāku jau pierast un tomēr nākamās nedēļas sākumā nenocietos un par to pastāstīju dežurējošajai administratorei. Viņa nejutās pārsteigta.

- Jā, man par jauno sievieti spogulī jau ir stāstījuši vairāki atpūtnieki, bet pati viņu gan nekad vēl neesmu redzējusi. Taču, ja tik daudzi stāsta, jātic vien būs. Jūs vēlaties pāriet dzīvot citā numurā?

Nē, to es nevēlējos, un turpmāk par savu galvu un smadzenēm daudz neuztraucos, jo es, izrādās, neesmu vienīgais, kas ir redzējis šo meiteni. Tātad prātā vēl sajucis neesmu un jaunā sieviete spogulī ir pavisam noteikta realitāte.

Nākamo nedēļu pavadīju, iztaujādams tuvākās apkārtnes vecos cilvēkus, līdz beidzot uzzināju traģisku stāstu, kura darbība norisinājusies 1941. gada vasarā un rudenī. Ja šim stāstam var ticēt, tad izrādās, ka tai vietā, kur pašlaik atrodas sanatorijas Edinburga modernākā celtne, agrāk atradusies kāda veca vasarnīca, kas pirms kara piederējusi
jūrmalas aptiekāram ebrejam Aronam Šneidermanim. 1941. gada vasarā ģimene arestēta un aizsūtīta uz Rīgas geto. Vasarnīcā iekārtojies kāds augsts vācu armijas virsnieks, kurš jau nākamās dienas rītā tur atradis noslēpušos jauniņo septiņpadsmitgadīgo Ārona Šneidermaņa meitu Judīti. Viņš uzreiz meiteni nav nodevis attiecīgām varas iestādēm, bet, cik saprotams, viņu noformējis par kalponi un sāds ar viņu kopdzīvi. Bet rudenī, kad laikam vajadzējis doties uz fronti, lids Judītei posties uz Rīgu, uz geto. Meitene raudādama iegājusi istabā pārģērbties, aizslēgusi durvis un izdarījusi pašnāvību, pakaroties zīda veļas striķī. Runā, ka virsnieks viņu arī apglabājis turpat vasarnīcas dārzā.

Vēlāk, kad es Judīti atkal uz dažiem brīžiem ieraudzīju savas istabas spogulī, es viņai mīļi uzsmaidīju un domās pateicu, ka viņa ir vienreizēji burvīga meitene, kuras jaunību un garu nav spējusi iznīdēt ne cilvēku nodevība, ne viņu ļaunums un necilvēcība. Un vēl es viņai pateicu, ka tagad beidzot sāku ticēt, ka skaistu un nevainīgu cilvēku dvēseles varbūt patiešām ir nemirstīgas.!

Neatkarīgā Cīņa, Nr.73 (30.03.1995)