23 - Aspazijas piemineklis
Pamatdati
Statuss - Publicēts| Objekts | mākslas objekti |
| Objekta tips | Kūltūrvides objekti, Pludmales būves |
| Nosaukums | Aspazijas piemineklis |
| Atrašanās vieta | Aspazijas iela |
| Īpašnieka veids | Pašvaldība |
| Kadastrs |
Apraksts
Kopš 2020. gada septembra Dubultu kāpās stāv piemineklis Aspazijai. Tas atrodas tieši pretī viņas muzejam un rāda dzejnieci skaistā tērpā, kam par prototipu kalpojusi kāda fotogrāfija no 1911. gada decembra. Tā tapusi Raiņa un Aspazijas trimdas laikā Šveicē, kad ciemos bija ieradies Felikss Cielēns.
Likās interesanti noskaidrot dzejnieces tērpu. Un tā – 1911. gads, Šveice. Eiropas mākslā un modē tas bija jūgendstila laiks, kurš pacēla sievieti ideāla augstumos ar nogurušu mīklainu acu skatienu, gotiski skaidu figūru un gariem vijīgiem matiem. Stop! Tas neattiecas uz Aspaziju, kura šajā laikā jau bija sasniegusi cienījamu vecumu – 36 gadus un nebūt vairs netēloja “liktenīgo sievieti”. Turklāt viņai nebija svešas emancipācijas idejas. 1886. gadā viņa piedzīvoja neveiksmīgu laulību un pēc šķiršanās sacerēja lugas "Zaudētās tiesības", "Vaidelote" un poēmu "Saules meita". Tad arī radās pseidonīms "Aspazija" un latviešu prozā ienāca sievietes cīņa pret dogmām un aizspriedumiem, cīņa par tiesībām veidot savu dzīvi saskaņā ar jūtām.
Fotogrāfijā redzamais Aspazijas tērps tomēr nav ne revolucionārs, ne emancipēts, bet ir kopš 20. gadsimta sākuma populārajā S veida siluetā. Kleita šūta no viena piegriezuma auduma ar ķīļveidīgi iešūtiem paplatinājumiem. No priekšpuses tā pieguļ augumam, bet no aizmugures ir brīva un griežas “skrūvē”, ko nodrošina piešūta šaura apakškleita. Šāda svārku daļa padarīja figūru slaidāku un garāku, bet kustības mīkstas un plastiskas. Ak jā, droši vien dzejniece bija uzvilkusi korseti, kas saplacināja vēderu un krūtis, bet nesavilka gurnu līniju, tikai nedaudz (līdz 3 cm) paceļot to uz augšu. Muguras līnija vidukļa līmenī veidoja asu izliekumu. Krūtis netika izceltas, ļaujot kleitai brīvi krist pār tām, kā to prasīja jau pieminētais S siluets.
Kleitām šajā laikā dominēja klusināti zilie un violetie toņi. Aspazijai to papildina kontrastējoša liela apkakle un piedurkņu galu rotājumi, kas veidoti no smagām un blīvām gaišām mežģīnēm. Dzejnieces siluetu noslēdz liela cepure ar platām malām, ko rotā spalvas vai puķu pušķi.
Savukārt piemineklī, ko veidoja tēlniece Olga Šilova, šī S silueta līnija nav ievērota. Kleita jau zem krūtīm ir pieguļoša, vidukļa līnija pazemināta, radot mūsdienu cilvēkam labi izprotamu tēlu it kā senā kleitā. Turklāt ar seju kā 25-gadīgai jaunietei. It kā dzejniece gribētu iekļauties 21. gadsimtā. Bet varbūt simbolizējot, ka dzejniece ir mūžam jauna un mūžam slaida?
Teksts: Mg. hist Ainārs Radovics
Kopš 2020. gada septembra Dubultu kāpās stāv piemineklis Aspazijai. Tas atrodas tieši pretī viņas muzejam un rāda dzejnieci skaistā tērpā, kam par prototipu kalpojusi kāda fotogrāfija no 1911. gada decembra. Tā tapusi Raiņa un Aspazijas trimdas laikā Šveicē, kad ciemos bija ieradies Felikss Cielēns.
Likās interesanti noskaidrot dzejnieces tērpu. Un tā – 1911. gads, Šveice. Eiropas mākslā un modē tas bija jūgendstila laiks, kurš pacēla sievieti ideāla augstumos ar nogurušu mīklainu acu skatienu, gotiski skaidu figūru un gariem vijīgiem matiem. Stop! Tas neattiecas uz Aspaziju, kura šajā laikā jau bija sasniegusi cienījamu vecumu – 36 gadus un nebūt vairs netēloja “liktenīgo sievieti”. Turklāt viņai nebija svešas emancipācijas idejas. 1886. gadā viņa piedzīvoja neveiksmīgu laulību un pēc šķiršanās sacerēja lugas "Zaudētās tiesības", "Vaidelote" un poēmu "Saules meita". Tad arī radās pseidonīms "Aspazija" un latviešu prozā ienāca sievietes cīņa pret dogmām un aizspriedumiem, cīņa par tiesībām veidot savu dzīvi saskaņā ar jūtām.
Fotogrāfijā redzamais Aspazijas tērps tomēr nav ne revolucionārs, ne emancipēts, bet ir kopš 20. gadsimta sākuma populārajā S veida siluetā. Kleita šūta no viena piegriezuma auduma ar ķīļveidīgi iešūtiem paplatinājumiem. No priekšpuses tā pieguļ augumam, bet no aizmugures ir brīva un griežas “skrūvē”, ko nodrošina piešūta šaura apakškleita. Šāda svārku daļa padarīja figūru slaidāku un garāku, bet kustības mīkstas un plastiskas. Ak jā, droši vien dzejniece bija uzvilkusi korseti, kas saplacināja vēderu un krūtis, bet nesavilka gurnu līniju, tikai nedaudz (līdz 3 cm) paceļot to uz augšu. Muguras līnija vidukļa līmenī veidoja asu izliekumu. Krūtis netika izceltas, ļaujot kleitai brīvi krist pār tām, kā to prasīja jau pieminētais S siluets.
Kleitām šajā laikā dominēja klusināti zilie un violetie toņi. Aspazijai to papildina kontrastējoša liela apkakle un piedurkņu galu rotājumi, kas veidoti no smagām un blīvām gaišām mežģīnēm. Dzejnieces siluetu noslēdz liela cepure ar platām malām, ko rotā spalvas vai puķu pušķi.
Savukārt piemineklī, ko veidoja tēlniece Olga Šilova, šī S silueta līnija nav ievērota. Kleita jau zem krūtīm ir pieguļoša, vidukļa līnija pazemināta, radot mūsdienu cilvēkam labi izprotamu tēlu it kā senā kleitā. Turklāt ar seju kā 25-gadīgai jaunietei. It kā dzejniece gribētu iekļauties 21. gadsimtā. Bet varbūt simbolizējot, ka dzejniece ir mūžam jauna un mūžam slaida?
Teksts: Mg. hist Ainārs Radovics
Atsauces
Papildinājumi
