30 - de Tolli vasarnīca

     Fēlikss Tālbergs grāmatā par Barklaju de Tolli (Феликс Талберг. Барклай де Толли и Балтийский край. Р., 2003, стр. 18)  raksta, ka no 1797. līdz 1805. gadam de Tolli komandēja 3. jēgeru pulku, kurš atradās Palangā un tad Slokā. Kad 1799. gadā viņu paaugstināja par ģenerālmajoru, imperators Pāvils I viņam piešķīra zemi rentē Slokas rajonā pie jūras līča krasta. 1800. gadā viņš uz savas zemes Dubultu ciemā uzcēla vasarnīcu.

     De Tolli celtā vasarnīca  uzskatāma par mūsu pilsētas senāko ēku. Celta aptuveni 1830.-gados, kapitāli remontēta 2010. gados. Diemžēl pēc mājas remonta tai pazuduši slēģi, nolīdzināts dārzs, izcirsti visi krūmi un celiņi, bet postaments uz kura bija stāvējusi eņģeļa figūra, aizvests.

Ēka pirmo reizi parādās Dubultu peldvietas plānā 1844. gadā kā Tolli īpašums un vēlākajos plānos nemainīgi iezīmēta tajā pašā vietā. Tā ir guļplanku koka ēka ar masīvu divslīpju jumtu un plašu uz kolonnām balstītu lieveni, kura frontonā saglabājies pusaploces lodziņš.

1980. gadu beigās ēkai tika veikts kapitālais remonts. 1997. gadā īpašuma tiesības tika nostiprinātas Jūrmalas pilsētas pašvaldībai. 1997. gadā, bet 1997. gadā – Rihardam Ziemelim, dim. 1902. g. Valmieras raj. un Paulīnei Ziemelei, dzim. 1902. g. Liepājā. Pēc tam ēka nomainīja 14 īpašniekus (!).

Saglabājusies 2000. gada Ekspertu komisijas veiktā ekoloģiskā ekspertīze: zemes gabals atrodas Rīgas jūras līča aizsargjoslā, tas jau vēsturiski apbūvēts un šai teritorijā nav saglabājusies ne dabiskai piekrastei raksturīgā veģetācija, ne kāpu reljefs, ne ainava.

Kaspara Irbes dienasgrāmatās par to rakstīts: „Ziemeļa[1] kundze aizveda līdz parādīt savu skaisto dārzu pie savas senlaicīgās baronu mītnes. Īzaku Gustiņa stāstījusi par tur redzēto skaistumu savā bērnībā, jaunībā. Viņai tagad būtu vismaz pilni 100 gadi. Mira pāri 90 gadiem. Tur tecējis strautiņš un bijusi strūklaka. Ziemeļa kundze parādīja 1840. gadā saimnieka iekārtotās piemiņas zīmes akmens postamentu ar uzrakstiem vācu valodā. Uz akmens stāvējis kāds eņģelim līdzīgs tēls. Apbrīnojama Ziemeļa kundzes skaistuma mīlestība. (15.7.76.) Redzēju, ka Ziemeļiem jau skaisti zied ķirši un kizila krūms. Ziemeļi laikam dažus gadus vecāki par mani, bet viņš turas un dārzs skaisti uzturēts – staipekņu rozes utt. Jau senos laikos kādam bagātam kungam tur bijis augļu dārzs, kā stāstīja mani senči. Pati māja arī ir ļoti senlaicīga, bet labā stāvoklī. (15.5.88.)”

Ēka aplūkota arī R. Pētersona rakstā „Dubulti, nami un mēs”[2]: „Blaumaņa ielā, dārza ieskauta, paslēpusies viena no senajām Jūrmalas dzīvojamām ēkām. Tās būvapjoms gruntsgabala dziļumā acumirklī nav pat samanāms. Bet celtne ir masīva, būvēta tautas celtniecības stilā no bieziem dēļiem ar varenu jumtu un sešrūšu logiem. Pārsteidz plašā uz koka kolonnām balstītā veranda. To var uzskatīt par vienu no senākajiem verandas tipiem, kas radās tad, kad vienkāršās zvejnieku dzīvojamās ēkas sāka pielāgot strauji augošā kūrorta vajadzībām. Sānos veranda segta ar stiklojumu, bet plašais atvērums uz dienvidiem radīja nepieciešamo pāreju no dārza uz ēku, ļāva izvairīties no pusdienas karstās saules, ieturēt maltīti vai patverties no spējām lietusgāzēm. Iedzīvotāji namu saudzē, ik gadu rūpīgi to sakopjot. Skaists ir arī dārzs, kurā vēl redzam kāda senāka pieminekļa pamatni ar uzrakstu. Nostāsts par to ir romantisks un kā allaž par mīlestību, bet eņģelis, kurš rotājis pieminekli, to atstājis un atradis vietu citur. Un patiesi – tas uzmeties uz ielai pretējās ēkas frontona, kur to arī ieraugām.”[3]