36 - Dubultu ugunsdzēsēju depo

Pēc dažiem gadiem biedrības nosaukums tika pārmainīts uz „Пожарное общество Рижскаго Взморья”. 1880. gadā biedrība uzbūvēja II. nodaļai Majoros ugunsdzēsēju depo. Biedrības karogu izgatavoja 1896. gadā. Pirmie organizatori un aktīvākie darbinieki jaunajā organizācijā bija namdaru meistars J. Hess, Dr. Nordštrēms (Nordström), policijas komisārs Jansons, T. Snesko, E. Preisners, J. Dumpe, K. Freimans, A. Šleiferts, A. Dubults, 2. Šņore, P. Izaaks, J. Hartmans, I. Krinte, K. Štūls, J. Legzdiņš, M. Rikšteins, A. Jansons, B. Tomists, I. Krastiņš, D. Balodis, J. Freis, A. Dāls, F. Kurcigs, V. Štromans, A. Štromans, J. Briģis, D. Plaude, P. Renbergs, M. Krauklis, J. Valters, A. Spreilis, J. Ramiņš, K. Medums, L. Ūdris, J. Fišers, A. Šmika, O. Minors, V. Sino, M. Strazdiņš, P. Briede, K. Veisbergs, J. Balodis un J. Grīns. 

No 1901. gada biedrības vadība atradās latviešu rokās un tās stāvoklis ievērojami labojās un nostiprinājās. 1910. gadā tajā bija 282 biedri. Pārvēlot biedrības vadību, ievēlēja gandrīz visus līdzšinējos, starp kuriem biedrības labā bija lieli nopelni – komandas vadītāju I. Kurcigu un priekšnieku J. Radovicu. Biedrība ar šo gadu sāka strādāt pēc jauniem statūtiem un instrukcijas, taču to latviskais tulkojums bija tik nepareizā valodā un ar tik daudzām ortogrāfijas kļūdām, ka tas apkaunoja latviešu biedrību; tā rakstīja laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis”.[2]

Vēlākos gados arī citos apdzīvotākos rajonos biedrība nodibināja ugunsdzēsēju nodaļas un 1912. gadā biedrībai bija jau 5 nodaļas: Dubultos, Majoros, Edinburgā, Mellužos un Asaros. Pēc pāris gadiem Edinburgas nodaļu pārdēvēja par skrejošo nodaļu. Kā papildus nodaļu 1913. gadā Rīgā dibināja sanitāru glābēju nodaļu, kuru noorganizēja kārtībnieku virskomandieris A. Haits. Šajos garajos gados biedrība vairākkārt mainīja savu nosaukumu. Nodibinot, to nosauca par „Dubultu”, bet 1894. gadā pārdēvēta par „Dubultu jūrmalas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību”, 1910. g. par „Rīgas Jūrmalas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību", tad 1913. gadā par „Романовское пожарное общество”[3] un beidzot 1918. g. to nosauca par „Rīgas Jūrmalas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību”.

Rīgas Jūrmalas savstarpējās palīdzības biedrība ugunsgrēku gadījumos 1911. gadā izmaksāja kā pabalstu Rīgas Jūrmalas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai 10% no rezerves kapitāla kas bija 248 rubļi 89 kapeikas,[4] bet 1913. gadā - Romanova ugunsdzēsēju biedrībai 433 rubļus.[5]

Pirmā darbības laikmetā biedrības grāmatas un darbvedību veda vācu valodā, bet no 1902. gada, kad biedrībā noteicošo stāvokli ieņēma latvieši, protokolus veda latviešu valodā. Biedrības iekšējā dzīve arī palika rosīgāka: nodibināja dziedātāju kori, bibliotēku, mūzikas orķestri, bēru un palīdzības kasi. Ar Krievijas valdības rīkojumu 1913. gadā šos latviskos pasākumus biedrības dzīvē sāka apslāpēt un uzdeva vest grāmatas, darbvedību kā arī komandas krievu valodā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, ar Krievijas valdības pavēli biedrības inventāru un rīkus evakuēja uz Tērbatu. Arī visi vērtīgākie dzēšanas rīki tika aizvesti. Jūrmalā palikušie ugunsdzēsēji turpināja darbību ar atlikušiem rīkiem un piedalījās sanitārā nodaļā, sniedzot palīdzību ievainotiem karavīriem un iedzīvotājiem. Bermonta uzbrukuma laikā 1919. gada 8. un 9. novembrī cīņās piedalījās 22 ugunsdzēsēji.

Pēc bermontiešu padzīšanas biedrība atguva no Tērbatas daļu sabojātus rīkus un tos salaboja. No kara lauka un bēgļu gaitām atgriezās biedri. Ar Jūrmalas iedzīvotāju un pašvaldības atbalstu biedrība ātri uzplauka, 1921. gadā biedrība iestājās Latvijas ugunsdzēsēju savienībā, kuras padomē no Jūrmalas darbojās: no 1921.—1923. g. Jānis Neilands, no 1923.—1926. g. Pēteris Recs, no 1928.—1929. g. Voldemārs Legzdiņš un no 1932. g. Jānis Rubis. 1920. gados biedrības nodaļa atradās tirgus laukumā pretim Dubultu stacijai.Tomēr modernas tehnikas trūkums ierobežoja biedrības sekmīgu darbu. 1924. gada 18. decembrī Rīgas Jūrmalas Ugunsdzēsēju biedrība lūdza pilsētas valdei izsniegt 12.000-14.000.- latu lielu pabalstu ūdens autošprices iegādei[6] un 1926. gadā biedrība iegādāja pirmo moderno ugunsdzēšanas ugunsdzēsēju automobili ar autošļirci. Automobili par Ls 11.000 biedrībai uzbūvēja firma „Georg Schatte & Co” Rīgā un 1926. gada 18. jūlijā to pārveda uz I nodaļas depo telpām. Tā paša gada 8. augustā tika nosvinēti biedrības 50 gadu pastāvēšanas svētki.

 1928. gadā biedrība iegādājās firmas „Balcke un Co" pārnēsājamo 20 zirgspēku motoršļirci, bet 1929. gadā - otru ugunsdzēsēju auto. Biedrības statistika rāda, ka 60 gados skanot trauksmes signālam, ugunsdzēsēji 2789 reizes bija steigušies palīgā glābt cilvēku dzīvības un godam sekojuši biedrības devīzei: „Ej tuvākam palīgā un neprasi kas tev par to būs”.[7]

Tā kā biedrībai bija jāapkalpo pārāk plašs darbības rajons (no Bulduriem līdz Slokas pilsētas administratīvai robežai), 1928. g. 20. janvārī biedru pilnsapulce nolēma sadalīt biedrību. Rīgas Jūrmalas ugunsdzēsēju biedrības sastāvā palika skrejošā nodaļa Edinburgas rajonā, I. nodaļa — Dubultu rajonā un II. nodaļa Majoru rajonā. No IV. nodaļas — Mellužu, V. nodaļas — Asaru un VI. nodaļas Valtermuižā nodibināja jaunu biedrību ar nosaukumu: II. Rīgas Jūrmalas ugunsdzēsēju biedrība. Pēc sadalīšanas biedrības valdes sēdekli no Dubultiem pārcēla uz Majoriem, II. nodaļas depo telpām. 1931. gadā biedrība II. nodaļas vajadzībām Majoru rajonā iegādājās modernu ugunsdzēsēju automobili.

Sakarā ar pāreju uz ierindas darbinieku tērpu uzplečiem, II Rīgas Jūrmalas Ugunsdzēsēju biedrība 1936. gada 23. janvārī saņēma atļauju no pilsētas domes lietot tumši oksidēta metāla pilsētas ģerboņa attēlu formātā 22x27 mm un zem tā romiešu II. Šāda atļauja jau iepriekš bija dota Rīgas Jūrmalas Ugunsdzēsēju biedrībai.[8]

Sakarā ar pilsētas namsaimnieku kolektīvo iesniegumu 1937. gada 19. aprīlī pilsētas valde atzina par lietderīgu apvienot Majoru vasaras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību ar Rīgas Jūrmalas ugunsdzēsēju biedrību.[9]

1932. gada 14. aprīlī pilsētas valde nolēma iegūt gruntsgabalu Dubultu Tirgus laukuma un Tvaikoņu ielas stūrī ar mežu, lai celtu ēku Rīgas Jūrmalas ugunsdzēsēju biedrības I. nodaļas automobiļu, ugunsdzēsības piederumu un dežūras telpām. Gruntsgabu ar Nr. 1323 nolēma pirkt no īpašnieka Finkelšteina ar obligāciju par Ls. 2000.-, bet nepārsniedzot Ls. 3000.-[10] 1935. gada 23. oktobrī pilsētas valde apstiprināja būvprojektu garāžas būvei Dubultu tirgus laukumā.[11]

Garāžas piebūves un ugunsdzēsēju depo ēkas izbūves nobeigšanas darbus 1937. gada 7. septembrī izdeva uzņēmējam Fr. Lilje par Ls. 18.781, 59.[12] Pilsētas valdes celtā  Dubultu ugunsdzēsēju depo ēka Jūrmalas ugunsdzēsēju biedrības I. nodaļai ar plašām svinībām tika iesvētīta 1938. gada 28. augustā. Tajā bija paredzēta vieta arī pilsētas centrālajām garāžām ar mehānisko darbnīcu un jaunajai ugunsdzēsēju autošļircei.[13]

Ugunsdzēsēju depo Slokas ielā 44  ir saglabājies līdz mūsdienām un to joprojām izmanto ugunsdzēsēji. Tagad tā ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas reģiona pārvaldes 4. daļa.

[12] Biedrību darbība Rīgas Jūrmalā // Dzimtenes Vēstnesis, Nr. 103. 1911. gada 9. jūlijs

[13] Düna Zeitung, Nr. 44. 1888, 23 Februar

Teksts: Mg. hist. A. Radovics