41 - Zārdiņu māja
Pamatdati
Statuss - Publicēts| Objekts | divstāvu (arī ar jumta stāvu) |
| Objekta tips | Dzīvojamās ēkas |
| Nosaukums | Zārdiņu māja |
| Atrašanās vieta | Jaunā iela 28, Majori |
| Īpašnieka veids | Privātpersona |
| Kadastrs | 13000094410-410 |
Apraksts
Mākslinieks Ādolfs Zārdiņš dzimis 1890. gada 8. februārī, zīmēt sācis agri. Pēc tēva nāves ap 1910. gadu māte ar 6 bērniem pārcēlusies uz Vitebsku. 1920. gadā viņš kopā ar ģimeni atgriezies Rīgā. Apmeklējis Neatkarīgo mākslinieku vienības studiju, piedalījies šīs vienības izstādēs (1931, 1933,1935), taču viņa lūgums uzņemt vienībā ticis noraidīts (1937).
1930. gadu beigās mākslinieks apmeties mājā Jūrmalā, kur savrupībā nodzīvojis līdz mūža beigām.
Viņš fanātiskā neatlaidībā zīmējis, gleznojis, lasījis, rakstījis īpatnēju “dienasgrāmatu”. Pēc Otrā pasaules kara bieži strādājis badā un aukstumā, bez piemērotiem materiāliem. Pēdējos gados, šķiet, smagi slimojis. 1990. gadu beigās radinieki nodeva atklātībai Ā. Zārdiņa radošo mantojumu.
Piemiņas izstādes sarīkotas Rīgā (1998), Veclārā (Vācijā) un Maskavā (divas 1999; viena A . Puškina tēlotājmākslas valsts muzejā Maskavā 1999. gada jūlijā), Itālijā (2006), Bukarestē Titulescu fonda galvenajā ēkā (2019). Ādolfs Zārdiņš nomira 77 gadu vecumā kā neviena neatzīts mākslinieks. Pēc viņa nāves 30 gadus dzīvojamās mājas bēniņi glabāja viņa dzīves un daiļrades noslēpumu. 1997. gada rudenī tika atklāti šie neparastās dzīves emocionālie un neparasti drosmīgie darbi. Mākslinieki, kritiķi, mākslas zinātnieki – visi bija vienisprātis, ka latviešu mākslas vēsturē ir atvērta jauna lappuse. Sarīkotas vairākas piemiņas izstādes Rīgā, Vācijā, Maskavā (viena no tām A. Puškina valsts mākslas muzejā 1999.)
Ā.Zārdiņš darināja nelielas, bet sarežģītas figurālas kompozīcijas dažādās tehnikās. Sižetos dominē klasiskās (vēsture, mitoloģija, reliģija, žanrs, erotika) tēmas, taču to interpretācija parasti ir alegoriska, asociatīva, subjektīva un bieži paradoksāla gan stilā, gan saturā. Darbos atklājas pasaules uztvere, kuras centrā cilvēks, viņa metafiziskā esamība, jutekliskas un garīgās dzīves eksistence.
Izmantots: “Māksla un arhitektūra biogrāfijās” Atb. red. A. Vanaga – Rīga, 2003 – 4. sēj.;
«Адолф Зардиньш». Каталог. Государственный музей изобразительных искусств им. А. С. Пушкина. – Мaskava , 1999. gada jūlijs – R.: Neputns, 1999. ;
L. Pestova „Ādolfs Zārdiņš”, tulk. A. Osmanis – R.: Neputns, 2004.
Mākslinieks Ādolfs Zārdiņš dzimis 1890. gada 8. februārī, zīmēt sācis agri. Pēc tēva nāves ap 1910. gadu māte ar 6 bērniem pārcēlusies uz Vitebsku. 1920. gadā viņš kopā ar ģimeni atgriezies Rīgā. Apmeklējis Neatkarīgo mākslinieku vienības studiju, piedalījies šīs vienības izstādēs (1931, 1933,1935), taču viņa lūgums uzņemt vienībā ticis noraidīts (1937).
1930. gadu beigās mākslinieks apmeties mājā Jūrmalā, kur savrupībā nodzīvojis līdz mūža beigām.
Viņš fanātiskā neatlaidībā zīmējis, gleznojis, lasījis, rakstījis īpatnēju “dienasgrāmatu”. Pēc Otrā pasaules kara bieži strādājis badā un aukstumā, bez piemērotiem materiāliem. Pēdējos gados, šķiet, smagi slimojis. 1990. gadu beigās radinieki nodeva atklātībai Ā. Zārdiņa radošo mantojumu.
Piemiņas izstādes sarīkotas Rīgā (1998), Veclārā (Vācijā) un Maskavā (divas 1999; viena A . Puškina tēlotājmākslas valsts muzejā Maskavā 1999. gada jūlijā), Itālijā (2006), Bukarestē Titulescu fonda galvenajā ēkā (2019). Ādolfs Zārdiņš nomira 77 gadu vecumā kā neviena neatzīts mākslinieks. Pēc viņa nāves 30 gadus dzīvojamās mājas bēniņi glabāja viņa dzīves un daiļrades noslēpumu. 1997. gada rudenī tika atklāti šie neparastās dzīves emocionālie un neparasti drosmīgie darbi. Mākslinieki, kritiķi, mākslas zinātnieki – visi bija vienisprātis, ka latviešu mākslas vēsturē ir atvērta jauna lappuse. Sarīkotas vairākas piemiņas izstādes Rīgā, Vācijā, Maskavā (viena no tām A. Puškina valsts mākslas muzejā 1999.)
Ā.Zārdiņš darināja nelielas, bet sarežģītas figurālas kompozīcijas dažādās tehnikās. Sižetos dominē klasiskās (vēsture, mitoloģija, reliģija, žanrs, erotika) tēmas, taču to interpretācija parasti ir alegoriska, asociatīva, subjektīva un bieži paradoksāla gan stilā, gan saturā. Darbos atklājas pasaules uztvere, kuras centrā cilvēks, viņa metafiziskā esamība, jutekliskas un garīgās dzīves eksistence.
Izmantots: “Māksla un arhitektūra biogrāfijās” Atb. red. A. Vanaga – Rīga, 2003 – 4. sēj.;
«Адолф Зардиньш». Каталог. Государственный музей изобразительных искусств им. А. С. Пушкина. – Мaskava , 1999. gada jūlijs – R.: Neputns, 1999. ;
L. Pestova „Ādolfs Zārdiņš”, tulk. A. Osmanis – R.: Neputns, 2004.
Atsauces
Papildinājumi
