62 - Dubultu luterāņu baznīca

      Dievnams celts 1905.-1909. gadā.

     1919. gadā lielinieku laikā baznīcā dievkalpojumus nevarēja noturēt un tornī ierīkoja novērošanas posteni.

Latvijas neatkarības laikā draudze saveda kārtībā baznīcas ēku un ērģeles, izlaboja baznīcas torņa pulksteni, iežogoja baznīcas dārzu, iegādājās 4 zvanus, baznīcā ievilka elektrisko instalāciju, ierīkoja trīs krāsnis un iegādājās līķu auto. Liels dievnama remonts tika veikts 1927. gadā. 1930. gadā draudzē bija vairāk kā 2000 locekļi, draudzes padomē 20 locekļi, valdē – 5, dāmu komitejā – 60.

Pēc valsts okupācijas, 1940. gadā draudzei tika atņemts apbedīšanas auto un 2000 lati, kas bija iekrāti jaunām ērģelēm.

Padomju okupācijas laikā ar Jūrmalas izpildkomitejas lēmumu 1962. gada 1. janvārī draudzei atsavināja dievnamu, to pārvēršot par Jūrmalas novadpētniecības muzeju un koncertzāli. Tika nozāģēts krusts. Pēdējais dievkalpojums notika 28. aprīlī, pēc tam 28 gadus draudze bija spiesta noturēt dievkalpojumus Slokas luterāņu baznīcā.

1986. gadā muzeja – bij. baznīcas ēkai veikti nozīmīgi remontdarbi: pabeidza torņa pulksteņa labošanu, aizsāka ērģeļu atjaunošanu, veica telpu signalizācijas kapitālremontu, daļēji nomainīja izstāžu zāles grīdu un remontēja jumtu. 1989.-1990. gadā ēkā veica kapitālo remontu – restaurāciju. Ievērojamu daļu no izdevumiem 1989. gadā sedza Jūrmalas pilsēta.

       Pēc neatkarības atjaunošanas, 1990. gadā muzejs atstāja dievnamu, baznīca tika atdota atpakaļ draudzei un 18. novembrī notika pirmais dievkalpojums. Sākās ēkas atjaunošana. Tika uzlikts baznīcas torņa krusts, no jauna uzmūrēts demontētais oriģinālais altāris, vietā atgriezās kancele, kroņlukturi, baznīcas soli utt.

Tā kā pirmā Dubultu baznīcas koka ēka ar 350 sēdvietām izrādījās par mazu, mācītājs J. Opss rūpējās par 849² asis liela gruntsgabala iegūšanu jaunai baznīcai no Vecdubultu kopīpašuma.

Līdzekļi jauna dievnama būvei tika vākti ar ziedojumiem, kolektēm, sarīkojumiem. Savāca 12 000 rubļu. Baznīcas pamatus lika 1905. gada septembrī, bet oficiāli pamatakmens likšanas svētki notika 1907. gada 3. jūnijā (16. jūnijā – j.st.). Dievnamu iesvētīja 1909. gada 20. septembrī (3. oktobrī j.st.). To būvēja Rīgas būvuzņēmējs un rūpnieks, mūrnieku amata meistars Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) pēc arhitekta Vilhelma Ludviga Bokslafa (1858–1945) projekta. Bokslafs bija ne tikai arhitekts, bet arī arhitektūras teorētiķis, pedagogs un kultūras pieminekļu restaurācijas speciālists. Viņa arhitektūras darbos pārstāvēts gan eklektisms, gan dažādas jūgendstila ievirzes, tomēr Dubultu dievnama ēkā redzami arī daži viduslaikiem raksturīgi arhitektūras elementi. Tās būvapjomā un detaļās ir arī nacionālā romantisma tradīcijas, kas vērojamas dažādo būvapjomu izkārtojumā, ornamentālās plastikas dekoros un fasādes apdares daudzveidībā.

Dievnams celts kā divjomu halle ar sarežģītu būvapjomu – pēc plānojuma asimetriskā kompozīcijā. Plānā tam ir taisnstūra forma ar pusaploces noslēgumu altārdaļā un ar vairākām piebūvēm gan ieejas daļā, gan altārdaļā. Apejot baznīcu, katrā pusē atklājas citādāks celtnes vizuālais tēls. Mainās dekors, detaļu kompozicionālais ritms, apmetuma faktūra. Mūra apdarei izmantots gludais, viļņotais un rievainais apmetums. Zem dievnama jumta dzegas pa perimetru vijas ornamentāla, apmetumā veidota frīze ar stilizētu vīnogulāju (ogu ķekaru un lapu) motīvu. Figurālajā plastikā redzamas eņģeļu galviņas.[1] Vērīgs skatītājs dievnama ziemeļu puses frīzē saskatīs Jūrmalas ģerboņa simbolu – stilizētu kaijas attēlu.

Baznīcas galvenais un iespaidīgākais akcents ir masīvais zvanu tornis, kura smagnējo mūra masu vainago četrslīpju jumts pildrežģa konstrukcijā ar nošķeltām šķautnēm, zvanu galerija un jumta kupols. Torņa augšdaļu virs pulksteņa grezno akmens kalumi - maskeroni un ziedu vītnes, ornamentāli rotātais dvīņulogs un četrarku aklā arkāde. Tā stūros - apmetumā veidots rustojums. Šaurā, torņa masīvās plaknes centrā novietotā logaila atgādina viduslaiku šaujamlūku un rada asociāciju ar nocietinājuma sienu. Tornim saglabājies oriģinālais jumta segums – melna akmens plāksnes, kas esot speciāli vestas no Anglijas. Kopiespaidu papildina četri ieejas portāli un divpakāpju kontrforsi torņa stūros un sānu fasādēs. Īpaši izteiksmīgs ir ieejas portāls. Arī unikālajos kapiteļos redzama figurālā plastika.[2]

Draudzes telpas ziemeļ-rietumu daļai pieslēdzas vairākas telpas, kuras veido atsevišķu apjomu. Iesvētīšanas telpa, tagad dēvēta par kapelu, saistīta ar draudzes telpu ar stiklotām koka durvīm. Padomju laikā aila tika aizmūrēta, bet tagad ir atjaunots sākotnējais izskats.

Interjerā dominē koka konstrukcijas - kokā darināti griesti, ērģeļu un sānu joma balkoni. Būtībā tās ir atsegtas būvkonstrukcijas, kas dekorētas saistībā ar jūgendstila mākslinieciskajiem priekšstatiem. Draudzes telpā saglabājušies K. fon Štrīka dāvinātie koka soli ar trejlapja ornamentu to galos.

Divstāvu sānu jomu labajā pusē atdala smailloka mūra arkāde. Logu stiklojums iestiprināts tieši mūrī bez aplodas un logu rāmja. Tāds stiklojums var nozīmēt, ka nepietiekamu līdzekļu dēļ draudze pēc baznīcas uzcelšanas bija atlikusi vitrāžu iegādi. Logi pa vertikāli sadalīti ar metāla savilcēm, kas kalpo arī kā stiklojuma sastiprinājums.

Galvenā dominante -  V. L. Bokslafa un Edgara Voldemāra Eduarda Frīzendorfa (1881-1945) projektētais altāris. Tas mūrēts no Rembates smilšakmens[3] blokiem, tā augšdaļā – masīvs akmens krusts. Altāra aizmugurē uzraksts ar ziedotāja vārdu: Jakob Taube 1909, kurš altāra būvei ziedoja 4200 rubļu. Kad padomju laikā baznīcu atņēma draudzei, altāris bija demontēts, nodots glabāšanā Slokas baznīcā un pēc tam atjaunots, 2009. gadā samazinot altāra galda akmens bloka augstumu,[4] jo tas bija pārāk augsts mācītāja rituālam.

Kancele padomju laikā tika nojaukta. Tagad tā atjaunota pēc draudzes priekšnieka arhitekta Ģirta Pētersona projekta.

Torni vainago krusts, torņa augstums bez krusta 41,48 metri. Tornī uzstādīti divi zvani – 4. un 7. stāvā. Interesentiem ir iespēja uzkāpt baznīcas tornī, no kura paveras neaizmirstams skats uz Dubultiem. Kāpņu telpā uzstādīta piemiņas plāksne Jurim Rubim, kurš pēc kara 10 gadus slēpās baznīcas bēniņos.

Būve izmaksāja 55 tūkstošus rubļu. Pēc iesvētīšanas vēl palika parāds 10 000 rubļu, kas tika nolīdzināts līdz 1914. gadam. Iekārta tika savākta ar dāvinājumiem. Rīgas firmas „J. Jakšs & Co” darināto torņa pulksteni ar „cīparplāksnēm melnā krāsā un zeltītiem cīpariem” dāvināja Putniņa kundze Majoros uz nelaiķa kokrūpnieka un kuģu īpašnieka Jēkaba Putniņa vēlēšanos,[5] divus zvanus un altāri barons Ernsts Johans fon Firkss, altāra lukturus Līza Ose, iesvētāmo telpas altāri ar gleznu „Kristus Ģetzemanes dārzā”, sakristejai Lutera portretu un 48 krēslus savu sudraba kāzu dienā uzdāvināja baltvācu tirgotājs un uzņēmējs Karls Kristofs fon Strickis (Stritzky, 1842-1920).[6] Altārim 4200 rubļus ziedoja Jakobs fon Taube. Baznīcā bija 750 sēdvietas.

Teksts: Mg. hist. A. Radovics