76 - Marienbādes sanatorija
Pamatdati
Statuss - Publicēts| Objekts | kūrorta ēkas (arī viesu nami, viesnīcas, SPA) |
| Objekta tips | Sabiedriskās ēkas |
| Nosaukums | Marienbādes sanatorija |
| Atrašanās vieta | Z. Meierovica prospekts 43 |
| Īpašnieka veids | Privātpersona |
| Kadastrs | 13000101909-909 |
Apraksts
Marienbādes sanatorija Dubultos
Pirmo peldu iestādi, kas vēlāk izvērtās par slaveno Marienbādes sanatoriju, 1870. gadā dibināja Kronštates jūras ārsts Dr. Nordštrēms. Pēc viņa nāves Marienbāde pārgāja Dr. G. fon Kitta-Kitteļa īpašumā, kas 1887.-1889. gadā uzbūvēja ziemas kūrmāju un 1905. gadā mūra ieejas vārtus. Kad 1905. gadā peldu iestāde nodega, Dr. G. fon Kitta-Kittels uzcēla jaunu mūra ēku pēc arhitekta V. Bokslafa projekta.
1906. gadā Dr. G. fon Kitta-Kittels mira un 1908. gadā Marienbādi nopirka Dr. T. fon Betihers. Viņš iestādi modernizēja: ierīkoja elektrisko apgaismojumu, iegādājās elektriskos medicīniskos aparātus un peldēšanās ierīces. 1913. gadā iestādi atkal pārbūvēja, uzceļot otro stāvu ar 23 pacientu istabām, ierīkoja centrālapkuri, atpūtas telpas utt.
Brīvvalsta laikā sanatorija Marienbāde kļuva ļoti populāra. Vasarās sanatorijā uzturējās vairāk kā simts peldviesu, galvenokārt no Vācijas, Polijas, Zviedrijas, Francijas, Ungārijas u. c. valstīm.
Tomēr pildot Ulmaņa nacionālo politiku, valsts iestādes meklēja iemeslus, lai sarežģītu baltvācu iestāžu pastāvēšanu un darbību. 1937. gadā Veselības departamenta direktors 5. jūlijā nosūtīja šī departamenta Administratīvi-tiesmedicīniskās nodaļas vadītāju A. Rancānu veikt sanatorijas „Marienbāde” sanitāro apskati. Viņš to apmeklēja 8. jūlijā un secināja, ka sanatorija pēc ārējām pazīmēm ne ar ko neatšķiras no parastām pansijām. Sanatorijas īpašniecei Frīdai-Amalijai fon Bētiherei lika iegādāties III kategorijas tirdzniecības zīmi un samaksāt Ls 100 sodu.
Šeit jāpaskaidro, ka sanatorijas pacientus pavadīja piederīgie, kas varēja apmesties sanatorijā, tomēr viņi netika reģistrēti kā slimnieki.
Īpašniece tiesājās, līdz lieta nonāca līdz Senātam. 1938. gada 16. maijā Senāts lēmumu atcēla. Tagad Veselības departaments sūtīja uz sanatoriju veselu komisiju: Rīgas Jūrmalas pilsētas galveno ārstu A. Kreisleru, pilsētas valdes locekli A. Platupu un Rīgas prefektūras 13. iecirkņa III rajona uzraugu A. Sveili. 26. septembrī sanatorijas vadītājs nebija uz vietas, tāpēc komisija ieradās vēlreiz 6. oktobrī. Rezultātā tapa garš ziņojums, kura noslēgumā secināts, ka sanatorija nedarbojas pēc Veselības departamenta apstiprinātajiem iekārtas un darbības principiem, bet savā darbībā atgādina iestādi, kas ietver sanatoriju, ūdensdziedinātavu un pansiju.
Sakarā ar vācu tautības iedzīvotāju izceļošana uz Vāciju, no 1939. gada 31. oktobra sanatorija vairs neuzņēma slimniekus. Marienbādes sanatorijā bija iekārtots īpašs informācijas birojs Rīgas Jūrmalas vācu izceļotājiem. 9. novembrī Veselības departamenta vicedirektors Dr. med. J. Skuja neiebilda, ka sanatorijas mēbeles, veļu un ārstniecības instrumentus izved uz Vāciju.
Tomēr arī pēc vāciešu izceļošanas iestādes nelikās mierā. 1939. gada 6. decembrī Veselības departamenta direktors Oskars Alks ziņoja Finanšu ministrijas Nodokļu departamenta nodokļu nodaļai, ka lielais vairums sanatorijas apmeklētāju nemaz nav atzīmēti slimnieku sarakstā, un departaments to neuzskata par sanatoriju, bet par iestādi, kur dzīvo arī personas, kam ārstu palīdzība nav vajadzīga. Pievienotajā sarakstā redzami šādi skaitļi:
1936. g. – 81 slimnieks un 472 personas, kas nav slimnieki;
1937. g. – 144 slimnieki un 458 personas, kas nav slimnieki;
1938. g. – 208 slimnieki un 214 personas, kas nav slimnieki;
1939. g. (līdz 18. septembrim) – 172 slimnieki, bet personu, kas nav slimnieki, skaits nav zināms.
Visas attēlos redzamās ēkas iznīcinātas.
Teksts: Mg. hist. A. Radovics
Marienbādes sanatorija Dubultos
Pirmo peldu iestādi, kas vēlāk izvērtās par slaveno Marienbādes sanatoriju, 1870. gadā dibināja Kronštates jūras ārsts Dr. Nordštrēms. Pēc viņa nāves Marienbāde pārgāja Dr. G. fon Kitta-Kitteļa īpašumā, kas 1887.-1889. gadā uzbūvēja ziemas kūrmāju un 1905. gadā mūra ieejas vārtus. Kad 1905. gadā peldu iestāde nodega, Dr. G. fon Kitta-Kittels uzcēla jaunu mūra ēku pēc arhitekta V. Bokslafa projekta.
1906. gadā Dr. G. fon Kitta-Kittels mira un 1908. gadā Marienbādi nopirka Dr. T. fon Betihers. Viņš iestādi modernizēja: ierīkoja elektrisko apgaismojumu, iegādājās elektriskos medicīniskos aparātus un peldēšanās ierīces. 1913. gadā iestādi atkal pārbūvēja, uzceļot otro stāvu ar 23 pacientu istabām, ierīkoja centrālapkuri, atpūtas telpas utt.
Brīvvalsta laikā sanatorija Marienbāde kļuva ļoti populāra. Vasarās sanatorijā uzturējās vairāk kā simts peldviesu, galvenokārt no Vācijas, Polijas, Zviedrijas, Francijas, Ungārijas u. c. valstīm.
Tomēr pildot Ulmaņa nacionālo politiku, valsts iestādes meklēja iemeslus, lai sarežģītu baltvācu iestāžu pastāvēšanu un darbību. 1937. gadā Veselības departamenta direktors 5. jūlijā nosūtīja šī departamenta Administratīvi-tiesmedicīniskās nodaļas vadītāju A. Rancānu veikt sanatorijas „Marienbāde” sanitāro apskati. Viņš to apmeklēja 8. jūlijā un secināja, ka sanatorija pēc ārējām pazīmēm ne ar ko neatšķiras no parastām pansijām. Sanatorijas īpašniecei Frīdai-Amalijai fon Bētiherei lika iegādāties III kategorijas tirdzniecības zīmi un samaksāt Ls 100 sodu.
Šeit jāpaskaidro, ka sanatorijas pacientus pavadīja piederīgie, kas varēja apmesties sanatorijā, tomēr viņi netika reģistrēti kā slimnieki.
Īpašniece tiesājās, līdz lieta nonāca līdz Senātam. 1938. gada 16. maijā Senāts lēmumu atcēla. Tagad Veselības departaments sūtīja uz sanatoriju veselu komisiju: Rīgas Jūrmalas pilsētas galveno ārstu A. Kreisleru, pilsētas valdes locekli A. Platupu un Rīgas prefektūras 13. iecirkņa III rajona uzraugu A. Sveili. 26. septembrī sanatorijas vadītājs nebija uz vietas, tāpēc komisija ieradās vēlreiz 6. oktobrī. Rezultātā tapa garš ziņojums, kura noslēgumā secināts, ka sanatorija nedarbojas pēc Veselības departamenta apstiprinātajiem iekārtas un darbības principiem, bet savā darbībā atgādina iestādi, kas ietver sanatoriju, ūdensdziedinātavu un pansiju.
Sakarā ar vācu tautības iedzīvotāju izceļošana uz Vāciju, no 1939. gada 31. oktobra sanatorija vairs neuzņēma slimniekus. Marienbādes sanatorijā bija iekārtots īpašs informācijas birojs Rīgas Jūrmalas vācu izceļotājiem. 9. novembrī Veselības departamenta vicedirektors Dr. med. J. Skuja neiebilda, ka sanatorijas mēbeles, veļu un ārstniecības instrumentus izved uz Vāciju.
Tomēr arī pēc vāciešu izceļošanas iestādes nelikās mierā. 1939. gada 6. decembrī Veselības departamenta direktors Oskars Alks ziņoja Finanšu ministrijas Nodokļu departamenta nodokļu nodaļai, ka lielais vairums sanatorijas apmeklētāju nemaz nav atzīmēti slimnieku sarakstā, un departaments to neuzskata par sanatoriju, bet par iestādi, kur dzīvo arī personas, kam ārstu palīdzība nav vajadzīga. Pievienotajā sarakstā redzami šādi skaitļi:
1936. g. – 81 slimnieks un 472 personas, kas nav slimnieki;
1937. g. – 144 slimnieki un 458 personas, kas nav slimnieki;
1938. g. – 208 slimnieki un 214 personas, kas nav slimnieki;
1939. g. (līdz 18. septembrim) – 172 slimnieki, bet personu, kas nav slimnieki, skaits nav zināms.
Visas attēlos redzamās ēkas iznīcinātas.
Teksts: Mg. hist. A. Radovics
Atsauces
Papildinājumi
Pielikumi
