37 - Georgs Rudzītis 1870-1935
Pamatdati
Statuss - PublicētsVārds Uzvārds | Georgs Rudzītis |
Dzīves dati | 1870-1935 |
Apraksts
Slavenā kāpostu tirgotāju Miķeļa Rudzīša, kurš 1863. gadā dibināja kāpostu apstrādāšanas fabriku, dēls Georgs (1870-1935). Fabrika tika paplašināta un Rīgā, Duntes ielā Nr 15/17 aizņēma veselu ielas kvartālu. Firmas ražojumi bija apbalvoti ar 18 medaļām. Rīgā fabrikai bija kioski visos tirgos: liels kiosks Daugavmalas tirgū un Vidzemes tirgū, arī Āgenskalna, Torņakalna, Latgales un Sarkandaugavas tirgos.
Rudzītis daudz palīdzēja savas Šreienbušas ugunsdzēsēju mītnes izbūvei, Stučkas laikā kādu laiku bija čekas apcietināts, Brīvības cīņu laikā izveidoja sanitāro palīdzību karaspēkam. Vēlāk bija arī Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ugunsdzēsēju savienības priekšnieks un ilgāku laiku pastāvīgs loceklis starptautiskajā ugunsdzēsēju federācijā Parīzē. Viņš rosīgi darbojās daudzās vietējās organizācijās, bija Latvijas republikas autokluba priekšsēdētājs un Sv. Trīsvienības draudzes priekšnieks. Ar viņa palīdzību autoklubs savāca ziedojumus un dāvināja Latvijas armijai bruņotu auto. Sākoties autobusu satiksmei, bija arī pirmo autobusu “Vulkāns” sabiedrības darbinieks. Viņš darbojās arī dažādu kredītiestāžu vadībā un atrada laiku pat Rīgas aizsargu pulka 5. bataljona saimniecības priekšnieka amatam. Daudz ziedoja dažādām balvām – armijai, aizsargiem, ugunsdzēsējiem, motosportam u.c. organizācijām.
Par nopelniem Rudzītis tika apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa V un III šķirām un daudzām citām goda zīmēm, to skaitā Igaunijas autotanku diviziona virsnieka krūšu nozīmi, Lietuvas ugunsdzēsēju savienības I šķiras “Artimui pagelbon”, Igaunijas valsts ugunsdzēsēju savienības I šķiras goda nopelnu krustu un Horvātu-slovēņu ugunsdzēsēju savienības goda biedra nozīmi. Tomēr viņa lielākā aizraušanās bija darbs aizsargu organizācijā. Taču kopš 1933. gada vasaras viņš slimoja ar sirdskaiti, kurai pievienojās arī nieru slimība un 1934. gada 29. decembrī Rudzītis mira. Uzņēmumu mantoja Ernests Rudzītis, bet 1940. gadā sarkanie okupanti uzņēmumu nacionalizēja.
Teksts: Mg. hist. Ainārs Radovics
Slavenā kāpostu tirgotāju Miķeļa Rudzīša, kurš 1863. gadā dibināja kāpostu apstrādāšanas fabriku, dēls Georgs (1870-1935). Fabrika tika paplašināta un Rīgā, Duntes ielā Nr 15/17 aizņēma veselu ielas kvartālu. Firmas ražojumi bija apbalvoti ar 18 medaļām. Rīgā fabrikai bija kioski visos tirgos: liels kiosks Daugavmalas tirgū un Vidzemes tirgū, arī Āgenskalna, Torņakalna, Latgales un Sarkandaugavas tirgos.
Rudzītis daudz palīdzēja savas Šreienbušas ugunsdzēsēju mītnes izbūvei, Stučkas laikā kādu laiku bija čekas apcietināts, Brīvības cīņu laikā izveidoja sanitāro palīdzību karaspēkam. Vēlāk bija arī Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ugunsdzēsēju savienības priekšnieks un ilgāku laiku pastāvīgs loceklis starptautiskajā ugunsdzēsēju federācijā Parīzē. Viņš rosīgi darbojās daudzās vietējās organizācijās, bija Latvijas republikas autokluba priekšsēdētājs un Sv. Trīsvienības draudzes priekšnieks. Ar viņa palīdzību autoklubs savāca ziedojumus un dāvināja Latvijas armijai bruņotu auto. Sākoties autobusu satiksmei, bija arī pirmo autobusu “Vulkāns” sabiedrības darbinieks. Viņš darbojās arī dažādu kredītiestāžu vadībā un atrada laiku pat Rīgas aizsargu pulka 5. bataljona saimniecības priekšnieka amatam. Daudz ziedoja dažādām balvām – armijai, aizsargiem, ugunsdzēsējiem, motosportam u.c. organizācijām.
Par nopelniem Rudzītis tika apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa V un III šķirām un daudzām citām goda zīmēm, to skaitā Igaunijas autotanku diviziona virsnieka krūšu nozīmi, Lietuvas ugunsdzēsēju savienības I šķiras “Artimui pagelbon”, Igaunijas valsts ugunsdzēsēju savienības I šķiras goda nopelnu krustu un Horvātu-slovēņu ugunsdzēsēju savienības goda biedra nozīmi. Tomēr viņa lielākā aizraušanās bija darbs aizsargu organizācijā. Taču kopš 1933. gada vasaras viņš slimoja ar sirdskaiti, kurai pievienojās arī nieru slimība un 1934. gada 29. decembrī Rudzītis mira. Uzņēmumu mantoja Ernests Rudzītis, bet 1940. gadā sarkanie okupanti uzņēmumu nacionalizēja.
Teksts: Mg. hist. Ainārs Radovics