Jūrmalas kultūrvēstures krātuve apkopo nozīmīgāko ēku un vietu pārskatu, kā arī ar tiem saistīto cilvēku vizītkartes.

38 - Ilgars Grosvalds 1927–2019

Vārds Uzvārds Ilgars Grosvalds
Dzīves dati 1927–2019

Apraksts

     Ķīmiķis tehnologs, zinātņu vēsturnieks, Valsts emeritētais zinātnieks (2006) Ilgars Grosvalds. Autors septiņsimt zinātniskiem un populārzinātniskiem darbiem.

     Grosvalds dzimis 1927. gadā ASV Masačūsetas pavalstī Lorensas (Lawrence) pilsētā 40 km no Bostonas būvuzņēmēja Džona (Jāņa) un Ellas Grosvaldes, dzim. Grēviņa, ģimenē. Vecāki dēlam deva vārdu Džons Ilgars un Lorensā izdotajā dzimšanas apliecībā viņš reģistrēts kā John Ilgar. Divdesmito gadu beigās ģimene atgriezās neatkarīgajā Latvijā. Džons un Ella Grosvaldi iegādājās namīpašumus Rīgas Jūrmalā, Undīnes ielā 7 un Jūras ielā 7. Diemžēl reģistrējot mazo Džonu Ilgaru Rīgas Dzimtsarakstu nodaļā, izdota apliecība, kurā saglabājās tikai vārds Ilgars. Majoros pagāja viņa bērnība un skolas gadi. Mācības viņš uzsāka Majoru pamatskolā (1934–1939), kur par pārzini bija Andrejs Skuja, mācītāja un rakstnieka Andrieva Niedras kādreizējais ērģelnieks. Reiz skolā noticis pārpratums: aizpildot klases žurnālu, skolotāja jautāja Ilgaram par viņa dzimšanas vietu. Viņš atbildēja, ka dzimis Amerikā, par to tika izraidīts no klases, jo skolotāja domāja, ka zēns par viņu smejas. Nepalīdzēja pat tas, ka klases biedri Ilgaru aizstāvēja. Pamatskolā matemātikas skolotājs Arturs Stūrmanis, kam vienīgajam no pedagogiem bija augstākā izglītība, par centību rēķināšanā zēnu ne vienu reizi vien atalgoja ar augstāko atzīmi. Majoru pamatskolas ēka piederēja Latviešu biedrībai. Lielajā zālē bieži notika sarīkojumi, teātra izrādes un balles, kurās pulcējās visa Jūrmalas elite: pilsētas galva, policijas priekšnieks, skolotāji, ārsti, pašvaldības un sabiedriskie darbinieki. Vasaras Ilgaram pagāja lielajā skautu nometnē Lielupē, jo viņš bija 3. jūras skautu vienības dalībnieks. Lepni viņš nēsāja savu zilo jūras skautu formu ar daudzajām kabatām, kas zēnam patika daudz labāk nekā zaļā sauszemes skautu forma. Izturējis eksāmenus, viņš iestājās Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, kas bija izvietota bijušās kūrmājas telpās Dubultos.

     Ilgaram izveidojās draudzība ar vairākiem klases biedriem, piemēram, G. Čači, kurš kļuvis par datorspeciālistu ASV, T. Kalnāru – virsmežzini Lielbritānijā, kā arī ar T. Vankinu, I. Ozoliņu, I. Briedi. II Pasaules kara laikā vasarās strādāja Rundāles „Strēlniekos” pie tēva radinieka Arnolda Gludiņa, kurš pēc kara krita kā nacionālais partizāns Īles bunkurā pie Dobeles. 1944. gada rudenī pēc vācu frontes pārrāvuma un cīņām Jelgavā, no Rundāles, Mežotnē pārceļoties ar prāmi pār Lielupi, Ilgars laimīgi ar riteni nokļuva Rīgas Jūrmalā. Rudenī atsākās skolas gaitas ģimnāzijā.

     Beidzot vidusskolu 1946.gadā, tālākais ceļš bija skaidrs – uz Ķīmijas fakultāti. Pēc nokārtotiem eksāmeniem viņu uzņēma Farmācijas tehnoloģijas grupā, no kuras drīz vien pārgāja uz Koksnes ķīmijas, bet vēlāk uz Silikātu tehnoloģijas grupu.Kad I.Grosvalds ieguva ķīmijas tehnologa kvalifikāciju, viņu 1951.gadā uzaicināja darbā Slokas cementa fabrikā par tehnisko vadītāju. Nākošajā gadā viņš uzsāka studijas Ļeņingradas Industriālā neklātienes institūta Rīgas filiālē (1952–1957). Vakaros viņš pasniedza ķīmiju Slokas strādnieku jaunatnes vidusskolā.

     Sešdesmitajos gados I.Grosvaldu uzaicina veikt javu pētījumus Latvijas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtā. Jaunās atziņas un zināšanas apkopoja monogrāfijās „No piramīdām līdz dzelzsbetonam” (1964), „Latvijas dzīļu bagātības” (1970). Pēc pieciem gadiem viņš aizstāvēja tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju, par ko 1993.gadā piešķirts Latvijas Republikas inženierzinātņu doktora grāds. Rīgas Politehniskā institūta Silikātu tehnoloģijas katedrā strādāja par vecāko inženieri, vecāko zinātnisko līdzstrādnieku un pētnieku. Nodarbojoties ar javu pētījumiem, viņa interesi piesaistīja senās javas, kas cieši savijās ar Latvijas arhitektūras pieminekļu atjaunošanu. Viņu interesēja Brāļu kapu, Brīvības pieminekļa un Doma baznīcas atjaunošana. I. Grosvalda ieguldījumu Kultūras ministrija novērtēja, piešķirot Restaurācijas vecmeistara sertifikātu. Sarakstījis monogrāfiju «Grēviņu dzimta» (2012).

     Miris 2019. gada 21. februārī.

     Teksts: Mg. hist. A. Radovics

Atsauces

Papildinājumi

Pielikumi